Ir trešdiena un autoveikals (te tādi vēl eksistē) pagalmā ieripinās konstanti 11:00. Saldējuma nav, jo saldētava esot pilna ar gaļu un nespējot ilgi noturēt aukstumu. Vakar vakarā baigi nogāza lietus, un tagad esmu spiests sēdēt iekšā, jo atkal līst. Mazais kaķis izrāda ļoti lielu interesi par taustiņu klabināšanu uz kompja. Omei aizvakar palika 78, bet tieši todien viņa izdomāja, ka vajag doties uz Rīgu pēc pensijas; no konta bankā viņai vēl jo projām ir bail. Veco Žukieni, nu, to, kas pāri krustojumam, vairs nedzird bļaustāmies. Nez, vai vēl ir dzīva. Atceros, kad biju mazāks, tad uz rudens pusi gāja traki - šī no dārza nākdama vicināja tukšas kartupeļu kastes un bauroja, lai nesit viņu, kaut gan pati bija tā lielākā izsitēja. Bet, kad viņai negāja ciet, tad jau bija tīri jauks cilvēks, tāda sirsnīga, no Latgales. Apkārtnes mājās visi vecie pamazām izmirst, jaunie brauc prom, no kaut kurienes uzrodas nevienam nepazīstami īpašumu mantinieki. Stipro Jānis arī tāds pašvaks saimnieks palicis, kaut gan nav jau nekāds brīnums, jo visus apkārtējos ir piešmaucis, kā nu mācējis un iespēju izpausties vairs nav. Kautuvi esot pārdevis un nopircis jaunu traktoru līzingā. Kas attiecas uz mani pašu, tad pieejamais internets ir asociējams ar taksi - ērti ir un kāpt ārā negribas, bet aizvien pieaugošie cipari vienkārši spiež atvērt durvis un doties vajadzīgajā virzienā kājām.