Vakar darba uzdevumā sanāca būt Jelgavā. Pilsēta sakopta, skaista. Jelgavas pili biju redzējis tikai bildēs, jo nekad, braucot pie radiem, nebraucam pāri Lielupes tiltam. Jelgavas pils, šķiet, ir lielāka par Rundāles pili. Tā nu ir liela problēma, ka ļoti nozīmīgos kultūrvēsturiskos pieminekļos atrodas mācību iestādes vai pašvaldības. Un tā kultūras mantojums tiek pastiprināti ātri nodzīvots, līdz valsts dotāciju trūkuma dēļ sabrūk un tad jau vērtīgo zemi var par lielu naudu uzsist gaisā, uzdiršot gan kultūrai, gan vēsturei kopumā. Cilvēks visos laikos ir gribējis būt par zemes saimnieku, pakļaut to sev, taču tas nekad nav izdevies. Nāk vieni, nāk otri, bet zeme paliek kur ir, tā nemainās.Taisnība vien ir, ka no zemes tu esi nācis un par zemi tev ir jāpaliek. Nezināju, ka arī Jelgavā ir padomju laikos saceltie daudzstāvu monstri. Šķiet, tas bija RAF rajons, kuram braucām cauri uz kultūras namu. Tā kā laukos esmu redzējis tikai 3 stāvīgas sarkano ķieģeļu kooperatīvu dzīvokļu mājas, bija radies iespaids, ka tā ir visur Latvijā, ka Rīga ir vienīgā pilsēta, kurā mājas ir arī augstākas par 5 stāviem. Kultūras nams no ārpuses ļoti glīti renovēts. Tas pats arī ir skatītāju zālē - krēsli nomierinoši zilā tonī, kas ļoti labi saplūst ar koka apdari un nerada griezīgu akcentu. Aparatūra jauna, kvalitatīva, taču skatuves tehnoloģijas gadus 30 vecas. Tur viss vēl aiz vien notiek ar tauvu palīdzību. Personāla telpas, protams, neremontētas un brūnā sienu krāsa ir vienīgais, kas liecina par to, ka celtne ir būvēta vēl draudzīgo republiku saimē esot. Par lielu brīnumu pēc pirmā cēliena skatītāji nemuka prom, arī tie, kam pāri 60. Tas priecē, ka ārpus Rīgas, lai arī kāds tas būtu, teātris tomēr ir svētki.