Trihlozāna sariņš - Komentāri
etnomuzikologs (uks) wrote 15. Oktobris 2005, 22:49
Domāju par tiem, ar kuriem kopā gāju bērndārzā. Cik zinu, tad apmēram visi ir kaut kur pagrimuši un nav neko cienījami. Varbūt par iemeslu ir tas, ka tiem bijis īsti kur atsperties. Potenciālo automehāniķu skola, kā reiz izteicās ulvs, tiešām nav tā labākā vieta, kur izvērtēt un saprast, kas tad indivīds grib būt dzīvē. Bet tomēr tiem spēcīgākajiem tas izdodas. Skatījos melnbaltās bērndārza bildes, kas speciāli tika taisītas, pēdējo gadu tur pavadot, un tikai dažiem no tajās redzamajiem bērniem, es atceros uzvārdus. Viens strādā par picu cepēju Anglijā, viena vispār nodzērusies klaiņo apkārt pa pasauli, vēl cits galīgi kaut kur pagrimis dēļ problēmām, kas pēdējo gadu laikā nopietni skārušas viņa ģimeni. Tur ir arī dažas bildes no izlaiduma, un vienā no tām redzams, kā vadītāja man pasniedz kaut kādu pasaku grāmatu. Godīgi sakot, tā vadītāja manī nekad nav viesusi uzticību; ūsainas sievietes pašas par sevi nav spējīgas viest uzticību. Toreiz es nespēju skaidri definēt, kādēļ viņa man nepatīk, bet tagad es apzinos, ka viņa man šķita neuzticama, korumpēta vecene, kura izsaimnieko bērndārzam atvēlētos līdzekļus un atlaiž tās audzinātājas, kuras tai nepatīk. Viņai bija arī regulāri piesmakusi balss, taču viņa nesmēķēja. Manā grupiņā bija vienas audzinātājas meita, kura regulāri raudāja, kad viņai kaut kas nebija pa prātam. Visi vienmēr pret viņu izturējās labi, lai tikai viņa nedraudētu kaut ko izstāstīt savai mātei, piemēram, ka pa dienu kāds negulēja. Pēdējā gadā viņas māte vairs bērndārzā nestrādāja un visi pret viņu sāka izturēties slikti un lika saprast, ka tagad viņai vairs nav nekādu iespēju ietekmēt pārējos ar mātes palīdzību. Bet es no tā visu biju ļoti distancējies un man bija pilnīgi vienalga par to, kādas ir pārējo savstarpējās attiecības. Es parasti darīju kaut ko savā nodabā, īpaši nelīdu pie citiem un arī nesajūsminājos par to, ja kāds līda klāt pie manis. Man bieži patika skatīties un apbrīnot to varavīksni, kas radās akvārijā, saulei spīdot caur tā sānu stiklu. Kolektīvā čurāšana dzelzs naktspodos pirms ēšanas tajā telpā, kurā bija jūtama izteikta hlora smaka, man nebija saprotama. Vai tad pēdējā grupiņa nav pietiekami saprātīga, lai spētu ziņot audzinātājai, par nepieciešamību kārtot dabiskās vajadzības un tad katrs varētu apmeklēt tualeti individuāli. Mani fascinēja tā ābece, no kuras visi mācījās. Pēdējās lapās bija doti skaidri mājieni, ka ikkatrs, kurš dzimis šajā lielajā draudzīgo republiku saimē, piederēs pie proletariāta. Nav svarīgi, vai kuģa kapteinis, traktorists vai celtnieks, bet darbaļaužu sastāva rindas tu papildināsi. Tikai tolaik draudzīgo republiku saimes vairs nebija. Ābece bija tikai tāda palieka - īss kurss vēsturē.