Jau otro nakti man sapnī rādās tā vieta, kur es ar klasi nakšņoju ekskursijā. Saucas "Ķekari". Nu tur, ziniet, tādā kā tūristu bāze ar soliņiem, ugunskura vietu, informācijas dēli, sauso tualeti un šūpolēm, izveidota tādā kā nogāzē - augšā šoseja un lejā upe. Es biju pamodies piecos no rīta, taču ne no aukstuma kā toreiz. Izlīdu ārā no telts un sajūsminājos par kūpošo Salacu saullēkta staros. Visapkārt bija fantastisks klusums, tikai šur tur pa kādām putnam un kravas mašīnai. Toties, kad smagais brauca pa šoseju, skaņa bija spēcīga. Daudz nedomādams es aizgāju uz šosejas pusi, ko Saule jau bija sākusi sildīt. Es apgūlos šosejas vidū zvaigznītē. Bija tik forša sajūta, tāds miers un reizē arī risks, ka jebkura mašīna, kas tagad brauktu, varētu mani sašķaidīt. Un tomēr tad, kad es beidzot būšu nopircis EOS 350D (ir tāda Canon spoguļkamera), es kādā jūnija dienā uz turieni aizbraukšu un rīta agrumā to visu nobildēšu.