vakar bija ikgadējais Dzintariņa lielkoncerts. Lūcija teica: "es guvu spēku no prieka" un uz mašīnu ejot vēl izmeta loku pa Kronvalda parciņu. es gan jūtos kā ar ceļa rulli pārbraukta.
bijām uz vietas mēs jau 11os no rīta, pārģērbāmies reizes četras laikam. mēģinājuma tērps, tautastērps, mēģinājuma tērps "Anniņa vanniņā" dejai un atkal tautastērps uz fināla iznācienu.
koncerts sākās 4os, bet es viņu pat neredzēju, jo sēdēju ģērbtuvēs. nekas, nekas gan jau pienāks arī mana reize lepni sēdēt zālē.
kā, piemēram, A mamma. atveda meitu, deva viņai "ļoti noderīgus norādījumus" - tu tikai neuztraucies, tu tikai neraudi. mums paprasīja, ka mēs taču noteikti palīdzēsim vai ne? vai ne? vai ne? (un kā tu bērnam atteiksi) un pati cēli aizvilkās noskatīties koncertu. turklāt visiem bērniem bija pa vecākam, kas viņiem palīdzēja tikt ar pastalām un piņķerīgajām matu lentēm galā. ja nemaldos viņas attaisnojums bija - resnam cilvēkam te ir grūti. nēnu... jā.
citādi, protams, katru reizi ir divejādas sajūtas.
kāpēc es to daru? vs nav nemaz tik traki!