only after dark (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} tvarj) rakstīja,@ 2017-04-23 18:48:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
tās tik bija brīvdienas
sen nebija bijis tā, ka tu cilvēks tusē ar draugiem un garšīgiem alkoholiskiem dzērieniem trīs vakarus pēc kārtas. izrādās, ka tas ir grūti. ļoti grūti.
sākās viss jau ceturtdienas vakarā ar spontānu mini pasēdēšanu pie mums.
nākamajā vakarā viss notika jau plānotāk - pie manis ciemos bija sena draudzene, kas jau 10 gadus kopš nedzīvo LV. viņa jaunlaulātais vīrs, kurš pa desmit gadiem bija uzbūvējis ļoti veiksmīgu IT kompāniju un kļuvis par emocionālu un fizisku graustu nepārtrauktā stresa dēļ, pirms neilga laika pārdeva savu kompānijas daļu, lai pievērstos īstajam un vienīgajam patiesajam mērķim dzīvē - būt laimīgam. pasēdējis laimīgs divus mēnešus bezdarbībā viņš nosprieda, ka ne jau mājās sēdēšana ir tā laime un... nopirka ceļojumu uz Antarktīdu. tā nu mums bija vakars pilns ar stāstiem par mēnesi, kas pavadīts uz kuģa, pingvīnu video, cik ļoti noder krievu valodas zināšana un spirtotu dzērienu panesība arī esot vietā, kur pa visu kontinentu ir tikai viens bārs (true story) un par poļu zinātnieci, kas neskatoties uz visiem aizliegumiem un parakstītajiem papīriem, regulāri centās uz kuģa sanest kabatās visu iespējamo - akmeņus, pingvīnu olas, jebko.
jā, un vēl viņi grasās pārcelties uz Urugvaju, jo Eiropa neesot droša viena. njāaaa...
un vakar tam visam bija turpinājums bet ar Rīgas (lasi:Avotu ielas bāru) naktsdzīves piešprici. bija ļoti ļoti forši, man tik ļoti patīk satikt cilvēkus, kas tavā ierastajā domu gaitā ievieš jaunas vēsmas. piemēram, pa pārcelšanos uz Urugvaju. es viņus ļoti apbrīnoju, mana emocionālā piesaiste šai vietai un cilvēkiem man neļautu par to domāt tik vienkārši. te - slikti, tur - labi. nu tad mēs vienkārši izīrēsim savus īpašumus te, lai varētu atļauties padzīvot tur, k, tnx, bye.
un vēl mēs vakar ar tik lielu sajūsmu Max stāstījām par Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzeju, ka šodien bija obligāti jāaiziet. tur viss ir kārtībā, alu cilvēks joprojām taisa trepanāciju un manekens tumšās drēbēs joprojām velk uz viduslaiku pilsētiņas durvīm burtu P. plus ar tagadējo khem-khem krāmu vācēja aci beidzot varu novērtēt arī šo to citu, kas tur ir izstādīts.
sen nebija bijis tā, ka tu cilvēks tusē ar draugiem un garšīgiem alkoholiskiem dzērieniem trīs vakarus pēc kārtas. izrādās, ka tas ir grūti. ļoti grūti.
sākās viss jau ceturtdienas vakarā ar spontānu mini pasēdēšanu pie mums.
nākamajā vakarā viss notika jau plānotāk - pie manis ciemos bija sena draudzene, kas jau 10 gadus kopš nedzīvo LV. viņa jaunlaulātais vīrs, kurš pa desmit gadiem bija uzbūvējis ļoti veiksmīgu IT kompāniju un kļuvis par emocionālu un fizisku graustu nepārtrauktā stresa dēļ, pirms neilga laika pārdeva savu kompānijas daļu, lai pievērstos īstajam un vienīgajam patiesajam mērķim dzīvē - būt laimīgam. pasēdējis laimīgs divus mēnešus bezdarbībā viņš nosprieda, ka ne jau mājās sēdēšana ir tā laime un... nopirka ceļojumu uz Antarktīdu. tā nu mums bija vakars pilns ar stāstiem par mēnesi, kas pavadīts uz kuģa, pingvīnu video, cik ļoti noder krievu valodas zināšana un spirtotu dzērienu panesība arī esot vietā, kur pa visu kontinentu ir tikai viens bārs (true story) un par poļu zinātnieci, kas neskatoties uz visiem aizliegumiem un parakstītajiem papīriem, regulāri centās uz kuģa sanest kabatās visu iespējamo - akmeņus, pingvīnu olas, jebko.
jā, un vēl viņi grasās pārcelties uz Urugvaju, jo Eiropa neesot droša viena. njāaaa...
un vakar tam visam bija turpinājums bet ar Rīgas (lasi:Avotu ielas bāru) naktsdzīves piešprici. bija ļoti ļoti forši, man tik ļoti patīk satikt cilvēkus, kas tavā ierastajā domu gaitā ievieš jaunas vēsmas. piemēram, pa pārcelšanos uz Urugvaju. es viņus ļoti apbrīnoju, mana emocionālā piesaiste šai vietai un cilvēkiem man neļautu par to domāt tik vienkārši. te - slikti, tur - labi. nu tad mēs vienkārši izīrēsim savus īpašumus te, lai varētu atļauties padzīvot tur, k, tnx, bye.
un vēl mēs vakar ar tik lielu sajūsmu Max stāstījām par Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzeju, ka šodien bija obligāti jāaiziet. tur viss ir kārtībā, alu cilvēks joprojām taisa trepanāciju un manekens tumšās drēbēs joprojām velk uz viduslaiku pilsētiņas durvīm burtu P. plus ar tagadējo khem-khem krāmu vācēja aci beidzot varu novērtēt arī šo to citu, kas tur ir izstādīts.
