22 gadus vecais Dīters mugursomā nēsā titāna plāksni, galvā viņam ir tēva dotā motociklista ķivere, ražota vēl DDR laikos. Dīters studē Leipcigas universitātē ģermānistiku, viņa ceļš ik dienas ved caur tā dēvētajam bēgļu geto Konevicā, Leipcigas dienvidu priekšpilsētā. aptuveni kilometru caur šo rajonu viņš skrien skriešus, jo bēgļi jau ir iegaumējuši, ka slaidais, blondais puisis ir vācietis, un ik reizi, kad viņš dodas caur geto, Dītera virzienā lido akmeņi, biezas vācvalodas grāmatas un kāļi, kurus izsniedz bēgļu centrā. apkārtceļš ap geto ved caur dzelzceļmalas krūmāju, no kura Dīteram ir vēl vairāk bail. pilsētas leģenda vēsta, ka tur mīt cilvēki ar neona acīm. titāna plāksne un ķivere pasargā Dītera miesu, bet ik katrs kālis, kas atsitas pret viņa mugura, sagrauj pēdējās vācu puiša pašapziņas paliekas.