vakara šausmu stāstiņš cibas feministēm
parādījās man tātad beidzot darbā palīdze Taņa. tagad divas dienas kopā nostrādājām un es pat nezinu priecāties vai raudāt. jo, nu, Taņa ir forša. Taņa ir čakla. Taņa ir apķērīga un strādīga.
bet Taņa ir reāla činkstule. strādā trīs dienas un visu laiku pārdzīvo, ka viss nesanāk (kaut gan sanāk), visu viņa sabojā (tā nav), ka viņa lēni pielec (nu labi, bet kuram gan tā nebūtu tik specifiskā darbā?).
labi, tas viss štrunts
viņa man divās dienās piecos elpas vilcienos ir savu dzīvi izstāstījusi. piemēram, to, ka darbu viņa tagad meklēja tikai tādēļ, ka bagātais vīrietis, kas viņu pēdējos četrus gadus uzturēja, ir izmetis viņu no mājām. pareizāk sakot, viņa izdarīja kaut ko ne pa prātam, viņš pateica - kraties prom, pēc tam - nāc atpakaļ, pēc tam - tāda strādājoša un nogurusi sieviete man nav vajadzīga. bet Tāņa-Tāņa-Taņečka viņu sauc par zvēru un gudro, ka nemaz tik slikti jau nav, jo vienai dzīvoklī dzīvot tomēr bailīgāk, nekā būt čalim par kājslauķīti. un nesaprot kāpēc dēls uz viņu tā dusmojas.
pirmo dienas pusi man vēl tā kā bija viņas žēl, kad viņa stāstīja par to, kā viņa kopā ar viņu dzīvojusi. pēc tam man bija besis, jo dūda dura. tagad man ir vienalga, jo diezgan skaidri redzams, ka kaut kādu daļu no tā visa viņa izbauda.