tā kā viena no manām tuvākajām draudzenēm pirms pāris gadiem ļoti aktīvi pievērsās krišnu kustībai, tad pilnīgi nejauši un bez īpašas piepūles man reizēm gadās atrasties kādā viņu pasākumā vai lekcijā. kaut kad pavasarī biju aizgājusi uz mielastu, kur sagadīšanās pēc notika arī viena no Krievijas (vai Ukrainas, neatceros) atbraukuša krišnu centra vadītāja lekcija. lekcija nebija par sagatavotu tēmu, viņš vienkārši gaidīja jautājumus un brīvi tos apsprieda. viens no tematiem kaut kādā veidā aizveda līdz fanātisma apspriešanai. pārējo neatceros, bet manī atbalsi rada tas, ko viņš teica par cilvēkiem, kas ar putām uz lūpām cīnās par savu taisnību un cenšas to uzspiest citiem. tai reizē viņš vairāk uzmanības veltīja tieši savai ticībai, bet doma būtība bija tāda, ka tie, kas ir sākuši nodarboties ar demagoģiju vairs nav īsteni ticīgie un ir novērsušies no patiesā ceļa. tātad vai tas būtu kristietis/krišnaīts/vegāns/ateists, ja viņš staigā apkārt un stāsta citiem kādi viņi ir stulbi sūdi par to, ka nedara un netic tam kam viņš, viņš būtībā vairs pats nav kristietis/krišnaīts/vegāns/ateists par kādu sevi domājas esam. man šķiet, ja kāds cilvēks izvēlas kļūt par kristieti/krišnaītu/vegānu/ateistu, tad tas pirmām kārtām ir vajadzīgs viņam pašam. ja tu sāc savu uzskatus uzspiest citiem, tad tu jūties nepārliecināts par to pareizību un tev ir nepieciešams strīda ceļā ar citiem pašam sev pierādīt, kas tas ko tu dari ir "jē, cik kruti". visi šie un citi reliģiskie un dzīvesveida virzieni ir vērsti uz kaut kāda veida (man gribētos tā domāt) garīgu attīstību un, ja es ļoti nemaldos, tad tā notiek vienatnē ar sevi vai labākajā gadīumā kāda gudrāka cilvēka/literatūras klātbūtnē. iet tupa karot ar visiem par savu taisnību ir... donkihotiski. bet to jau mēs visi zinām.

troļļi troļļo, bet karavāna iet tālāk