uz līgaviņu un māmiņu, kas pirmajā cēlienā ir pašas it kā nenormālākās un ārā krītošākās, taču izrādās vienīgās, kas vismaz nāves priekšā, atsakās iesaistīties teātrī par cilvēku augsto civilizāciju un saņem sevi un to tādu, kāda tā ir. visi citi mēģina dzert viniņu un klausīties bēthovenu, vai labprātāk suicidējas savā ilūzijā.