«Skaistums aiziet, tu nepaspēj skaistumam paskaidrot, cik ļoti to mīli, skaistumu nevar noturēt, un tās ir vienīgā Šīs pasaules skumjas. Bet vai tās ir skum­jas? Nav iespējams noturēt šo slīdošo gaistošo daili ne ar kādām lūgšanām, ne ar kādām burvestībām, tāpat kā nevar aizturēt dziestošu varavīksni vai krītošu zvaigzni. Vajag nedomāt par to, vajag kādu laiku neredzēt neko, nedzirdēt neko - bet ko lai dara, ja nesenā cilvēka dzīve vēl atspoguļojas visdažādākajos priekšmetos, visdažādā­kajās sejās...»
cik patīkami aizbēgt uz vietu, kur nav ne magnetafonu, ne datoru, ne tv vēlos vakaros, kur klusā istabā iritināties pie bumbuļlampas un lasīt līdz acis pašas sāk krist ciet.
2005 gada grāmata: Kartona Kareivji

Biju patīkami pārstiegts un smējos pat balsī dažviet.
Pārsteidzoši likās gan cena par  kuru iegādājos to, bet laikam tāda tendence latviešu autoriem.


"Matīss bija stiepis gumiju astoņas dienas, bet tad tomēr atbildēja: draudzīgā, bet pasausā tonī pastāstīja, kas jauns Rīgā, kas viņam pašam un ka viņam bijusi otrā pote pret difteriju. Varbūt Judīte to uztvēra kā mājienu, jo no rīta bija klāt nākamā vēstule. Uz to Matīss vairs neatbildēja. Ne viņam bija laika, ne arī viņš zināja, ko vēl varētu uzrakstīt. Potes bija beigušās."



Labrīt!