Dziedošās ģimenes 25/10/2009
Ievadam.

Vakardienas dziedošās ģimenes būtiski atšķīrās līdz šim raidītājām tiešraidēm ar to, ka šovā atjaunot savu dalību varēja viena no sešām iepriekš izbalsotajām ģimenēm.
Turklāt uzelpot varēja līdz šim neizbalsotās ģimenes- viņiem bija atļauts brīvi, pēc izvēles izpildīt sev tīkamu dziesmu, daudz neiespringstot. Ne žūrija, ne skatītāji šoreiz nebija viņu likteņlēmēji.
Lai arī ko apgalvotu žūrija un raidījumu vadītājs, skaidrojot, ka šis ģimenēm būs tāds kā atslābuma posms, mani tas īsti nepārliecināja. Es domāju tieši pretēji, šis bija ļoti svarīgs uznāciens visām sešām ģimenēm.

Augšāmcelšanās.

Iepazīstinājis ar ģimenēm, kas cīnīsies par atgriešanu šovā, Reiniks ķērās pie skatītāju iepazīstināšanas ar žūriju, kļūdaini nodēvējot Katrīnu par Kastrīnu. Lai gan no vaiga Pasternakas kundze šķiet maiga un saulaina būtne, domāju, ka Reiniks jau ne reizi vien ir norāvies ar Pasternakas dzelkšņaino siksnu pa savu pienaino bērna ģīmi. Iespējams, aiz lielās bijības pret šo personību, atkal samisējās un sprūk kārtējā dumjība, ko es, kaislīgs šādu misēkļu magnēts, kāri ķeru un iegravēju.
Pirmā atgriezusies skatītāju uzmanību iekarot Tīsu ģimene no Talsiem, taču jau pēc pirmajiem akordiem ir skaidrs, ka šī radu saime varēja arī palikt mājās. Man prātā nāca tādi apzīmējumi kā neizteiksmīgi, atklausīti, gaudulīgi.
Ar otro kārtas numuru augšām ceļas Krastiņi. Aizkulisēs Krastiņu ģimene, ja nemaldos, mamma, atklāj, ka viņi dziesmā pieskarsies Mazā prinča tēmai. Kaut gan tas bija tikai vakar, bet es jau vairs nepateikšu par ko bija dziesma un kā tā skanēja. Man blociņā stāv ieraksts - mazliet pacilājošāki par Tīsiem, tomēr latviski gaudulīgi.
Trešie nāk Eglīši. Pilnīgi neiespringstot Eglīši ir sagatavojuši mazu, ģimenisku etīdi. Tēvs sēž pie TV, mugurā tam Latvijas izlases hokeja krekls. Mātei rokā tējas krūze. Vēlāk uzrodas arī mīlīga, parasta, stilīga vecāku meita. Pavisam ierasta un parasta ģimene, bet man kaut kā patika. Neizteikšos par izpildījumu, jo tam pat šeit nav nozīmes. Svarīgi ir tas, ka visā turpmākajā raidījuma gaitā es atceros, kas ir Eglīši. Viens atribūts spēj daudz ko mainīt.
Beitiki. Blokā man stāv rakstīts - profesionāli, noslīpēti. Bet kas tur bija?
Sudmaļi no Liepājas varēja nemaz neteikt, ka ir no Liepājas. Tas ir dzirdams un redzams. Šī brigāde saglabājuši savu novadnieciskumu. Paldies viņiem par to.
Visas piecas ģimenes ar uzdevumu galā tika salīdzinoši ātri un tik pat ātri ne tikai man bija skaidrs, ka daļēji šis šova iestarpinājums ir pilnīgi lieks. Nekā spoža, nekādas degsmes, nekādi jauni atklājumi. Radās pat iespaids, ka neviens no viņiem pat īpaši necenšas atgriezties šovā. Personīgi man jau pēc otrās ģimenes bija skaidrs, kas atgriezīsies šovā, kaut gan viņu uzstāšanās bija ar kārtas sesto numuru.

Pagājušo nedēļu savā īsajā, ar rūgtumu piesūcinātajā atvadu runā Edijs Dukurs solījās iemācīties labāk jokot.
Ko tik tie cilvēki nav gatavi vainot, lai pasargātu savu aizvainoto godu!
Nekādi joki vakar gaismā celti netika. Redziet, lai jokotu cilvēkam ir jāatbrīvojas. Citādāk būs tā, kā Family Guy astotās sezonas pirmajā sērijā, kurā Braiens un Stūijs nonāk vienā no paralēlajām pasaulēm, kurā cilvēkiem nepārtraukti vajag kakāt un tie ciešas, saspiestiem dibenvaigiem mīņājoties pie saviem darba galdiem.
Vērojot šo Latvijā jau tik iemīlēto ģimeni neizzūd, bet gan tikai aiz vien stiprāk izkristalizējas iespaids, ka bērni strādā, nevis izklaidējas- tēvs ir bargais cirkus īpašnieks, kas liek abiem mērkaķēniem pīpēt cigārus un dzert lētu viskiju, lai uzjautrinātu naudu samaksājušos skatītājus. Dievs nedod, ja kāds kaut ko salaidīs dēlī!
Dukuri ir atnākuši, lai uzvarētu. Viņi nesamierināsies ar gandrīz labi vai labi. Viņiem vajag izcili, kamēr mums vajag šovu. Kas gan tas būtu par šovu, iztrūkstot ģimenei, kas ir gatavi mainīt, sagrozīt un manipulēt ar vārdiem un situāciju?
Par uzstāšanos varu piebilst vien to, ka daži Latvijas teātri visai laipni par saprātīgu cenu izīrē gan maskas, gan tērpus. Tā kā nav jātērē laiks un nauda, lipinot galīgi nebaudāmas ģipša maskas. Ja vien tās nebija viņu, bet gan mums gaismā vēl neceltu mazbērnu bērnudārza kvalifikācijas darba galaprodukts.

Bez lieka stresa.

Kaut arī bez lieka stresa, triju ģimeņu uznāciens bija negaidīti smagnējāks par gaidīto. Tā vietā, lai sekotu Reinika aicinājumam atslābt, Riči ķērušies pie atkailinātajiem maestro Raimonda Paula nervu galiem, izpildot kompozīciju "Par pēdējo lapu".
Igauņi dara to, kas tiem vislabāk sanāk, un ķērās pie daudzbalsīgas tautasdziesmu apdares, kamēr Vītoli drosmīgi koverē Metallica - Nothing Else Matter. Manuprāt, pārāk drosmīgs solis. Kaut gan šī dziesma jau ir padarīta par bezmaksas sauso tualeti visā plašajā pasaulē, Vītoli izglābj pašu ievārīto zapti ar skaistu kokles solo; skanēja patiešām labi.
Grīnhofiem ir pofig, un tie ķērušies pie tik iemīļotajām bērnu dziesmiņām. Ja viņi tā turpinās, tad var arī neizturēt... Bet no otras puses- kur tiem skriet? Ne vienam vien skatītājam vēl šobrīd iespējams nav beigusi gar acīm midžinaties dinamiskā uzstāšanās no 18 oktobra.
Par atlikušajiem diviem priekšnesumiem man nav ko teikt. Gribētos mazliet vairāk seksa. Tas arī viss.

Neapdalot Lauri.

Reiniks vārdu uzsvarus liek ar acīm, blisinot tās un tas, ja ieskatās, nu dien traucē. Taču šoreiz, salīdzinot ar iepriekšējo reizi, daudz mazāk valodas misēkļu, bet lai nebūtu tā, ka galīgi apdalām Lauri, lūdzu, jums divas frāzes, par ko patīksmināties. "Es tiekos dodos, lai tiktos ar Eglīšu ģimeni" un "Bet jūs tikmēr lūdzu video...".