Below are the 4 most recent journal entries recorded in trrrr's LiveJournal:

Wednesday, November 4th, 2009
5:36 pm	Dziedošās ģimenes 1/11/2009 Par mērķi. Aiz vien grūtāks šķiet uzdevums - rakstīt par vakardienas notikumiem. Ja astotais šovs radīja patīkamu spriedzi, tad devītais mudināja pārslēgt kanālu. Un vakar bija desmitais, kuru es gaidīju ar zināmu satraukumu. Atgriezušies bija Dukuri, un izrāde varēja turpināties. Pretēji cerētajam gan nekādas patiesas izklaides vakar nepiedzīvoju. Reiniks turēja muti, tāpat ieturēti bija Dukuri, bet no pārējiem neko graujošu gaidīt nevajag. Reklāmas paužu laikā, slēdzu uz TV3, kas skatītājiem gandrīz tajā pašā laikā, kad Dziedošās ģimenes iet gaisā, piedāvā Koru karus 2. Neizteikšos par pašu šovu, tikai par mērķi. Vienvārdsakot, laimētā nauda tiks bērniem, kam tā vairāk vajadzīga par jaunu ledusskapi vai rožu dārzu. Vispār jau cēli. Dziedošo ģimeņu sauklis skan šādi "Stipras ģimenes ir stipras Latvijas pamats". Tā šovam sākoties skaidro Lauris. Tā ir vēl viena neredzama injekcija laikā, kad visi brauc prom, uzspļauj kapeikām un nabadzībai, pagriež muguru Latvijai, lai dotos svešumā, ņemot līdzi savas ģimenes. Ja kādreiz brauca pa vienam, tad tagad veseliem vagoniem. Es pat brīnos, ka nav sākuši vēl pārapbedīt savus kritušos tuviniekus - tuvāk sev. Ja raidījums tik tiešām ir šūts ar nacionālo diegu krustdūrienu sirdī, tad to vajadzētu vairāk kultivēt. Citādāk visam zūd jēga, un rodas iespaids, ka šovā visi ir paguruši vai apnikuši. Būs stingrāk. Pēc pirmās ģimenes uzstāšanās Raimonds Pauls atklāj, ka žūrija ir saņēmusi rājienu par pārāk neobjektīvu vērtējumu sniegšanu, tāpēc turpmāk atzīmes nebūs tik izcilas un katrs saņems pēc nopelniem. Visa raidījuma laikā kartiņa ar atzīmi 9 paceļas tikai septiņas reizes. Pārējie ir desmitnieki. Vēl tāds pats scenārijs nākamajā šovā, un viņi saņems vēl vienu rājienu, kam sekos lūgums vērtēt vēl objektīvāk. Vērtēt un izteikt kritiku tiem, kuriem būtu jāatstāj šovs nākamajiem. Dīvaini, kaut arī piecas no septiņām ģimenēm savu uzvedumu pasniedza skatītājiem teatrālā gaisotnē. Katrīnas Pasternakas piezīme par šo šova elementu, paredzēja aizsniegt tieši Grīnhofu ģimeni. Vakardienas šovs vairs nebija tik draudzīgs. Izpalika arī žūrijas ierastā ķircināšanās ar ģimenēm. Domāju, tas bija liels spēriens pa sievišķajām māsu pakaļām, kas līdz šim uz skatuves kāpa visai droši, ko nevarētu teikt par vakardienu. Domājams, ka nākamo reizi māsas jutīsies vēl nedrošāk... Baigās rokeres, sūrās dzērvenes un ugunīgie. Māsām Legzdiņām skatītāji piebalsojuši kompozītu "Uz Tobago". Dziesma vairāk kārt sajūk. Uzstāšanās nav droša, tā ir nepārliecinoša. Arī pašas māsas, skaņdarbam izskanot, nav tik jautras un koķetas kā ierasts. Igauņi izpilda "Dzeltenos aizkarus" iepinot Ribaka vijoles solo. Es gan gaidīju komentārus par šo elementu no žūrijas, bet vienīgais pārmetums, ja tā var teikt ,izskanēja par intonatīvo nobīdi, kas gan nav īsti korekti. Nākamie uz skatuves kāpj Riči, kurus Lauris Reiniks tradicionāli piesaka kā ugunīgos. Tiem, kas strādā pie šī raidījuma scenārija, vajadzētu piestrādāt arī pie sinonīmu piespēlēšanas. Ir taču tik daudz iespēju, kā vēl citādāk dēvēt šo trio. Dziesma atbilstoša. Izpildījums profesionāls, ja neņem vērā piesmakušās balss īpašnieka solo. Tas neļāva līdz galam noticēt. Jau iepriekš raksīju, ka gadījuma, ja Grīnhofi turpinās savu bērnišķīgo dziesmiņu birumu, viņi apdraudzēs savu stabilitāti šajā šovā. Vakar mani pareģojumi piepildījās- Grīnhofus izbalsoja. Protams, no vienas puses viņiem nebija īpašas izvēles, jo šoreiz tieši skatītāji lēma balsojot par dziesmām, ko izpildīs ģimene. Taču no otras puses, ģimenes pašas piedāvāja trīs dziesmas, no kurām skatītājam bija jāizvēlas viena. Apsveicama ir Grinhofu ģimenes vienotība, ja kaut reizi šova laikā viņi atteiktos no saviem bērniem un visu nastu uzņemtos nest divatā, iespaids būtu pavisam citādāks. Nekāda īpaša izaugsme un pārmaiņas gan viņi nepiedāvāja. Bet labi vien ir. Viņi atnāca un aizgāja kā ģimene, nedalot tās locekļus. Starpcitu, vakardienas dziesmas laikā ģimene uz skatuves uzlipināja kūku. Putukrējums un dzērveņu ievārījums šķīda pa grīdu. Jaunākā ģimenes atvase Valters uzlasīja odziņas no zemes, bāzdams tās mutē, kamēr pārējie dziedāja, smērēja un citēja recepti. Vītoli izpildīja J.Lūsēna "Lūgšanu" Uzstāšanos noslēdza Eriņi ar Dzelzs vilka "Balerīnu". Pati ģimene interpretēja dziesmu velkot paralēles ar cilvēkiem kā marionetēm. Lai nu tā būtu. Mākslas darbā katram ir ļauts saskatīt savu jēgu, lai arī cik tāla tā dažkārt būtu no autora vīzijām. Runājot par izpildījumu. Skaņdarbs izklausījās mazliet samocīts. Tomēr dziesmai prasās spēcīgs, gotisku noskaņu apdāvināts vīrieša vokāls. Sieviete tam ir par vāju. Ar nolūku izlaidu Dukurus, atstādams tos saldajā. Dukuri skatītājiem savā trīs dziesmu garajā listē bija piedāvājuši divas angļu un vienu latviešu valodā dziedamās dziesmas, no kurām visvairāk balsu gan bija savākusi latviski skanošā. Dziesma ar nosaukumu "Dzīve bez apstājas". Igo un R.A.P kopdarbs. Gana smags, gana daudznozīmīgs, bez zemtekstiem un izskaistinājumiem piesātināts darbs. Ja viens no svarīgākajiem nosacījumiem uzstāšanās laikā ir noturēt skatītāja uzmanību no sākuma līdz galam, tad šī trijotne uzdevumu izpildīja daļēji. Interesanti, kā dziesma būtu skanējusi bez vokālajiem efektiem?! Pieļauju, ka iznākums būtu bijis neapmierinošs. Arī tagad, klausoties dēlēna dziedāto, ausīs griezās spalgais "S", kas, vārdam izskanot, vēl uzsveras un atbalsojas. Ja reiz ģimene sevi vērtē tik augstu un uzskata sevi par labi sagatavotiem vai pat profesionāliem, tad es ieteiktu nolaisties uz zemes un iekalt breketēs zobus, lai dziedot netraucē spalgi svilpjošais "S". Otra lieta. Dziesmas tekstuālā atbilstība izpildītājam. Bet lai nu paliek... Citādāk jums sāks vēl likties, ka man uz viņiem ir zobs. Man ir prieks, ka viņi ir atgriezušies. Uzvaru gan viņiem es nevēlu, jo tādā gadījumā mūsu tā jau neizravētajā mūzikas dārziņā iesēsies vēl viena nezāle, kas skanēs ik uz soļa un rēgosies ik uz acu mirkšķa. Neapdalot Lauri. Šoreiz Lauris ir apdalījis mūs. Šķiet ne tikai žūrija, bet arī raidījuma vadītājs ir saņēmis stingro rājienu no augšas. Ja neskaita misēkli ar sūrajām dzērvenēm, Lauris turējās godam. (Comment on this)
Monday, October 26th, 2009
8:11 pm	Dziedošās ģimenes 25/10/2009 Ievadam. Vakardienas dziedošās ģimenes būtiski atšķīrās līdz šim raidītājām tiešraidēm ar to, ka šovā atjaunot savu dalību varēja viena no sešām iepriekš izbalsotajām ģimenēm. Turklāt uzelpot varēja līdz šim neizbalsotās ģimenes- viņiem bija atļauts brīvi, pēc izvēles izpildīt sev tīkamu dziesmu, daudz neiespringstot. Ne žūrija, ne skatītāji šoreiz nebija viņu likteņlēmēji. Lai arī ko apgalvotu žūrija un raidījumu vadītājs, skaidrojot, ka šis ģimenēm būs tāds kā atslābuma posms, mani tas īsti nepārliecināja. Es domāju tieši pretēji, šis bija ļoti svarīgs uznāciens visām sešām ģimenēm. Augšāmcelšanās. Iepazīstinājis ar ģimenēm, kas cīnīsies par atgriešanu šovā, Reiniks ķērās pie skatītāju iepazīstināšanas ar žūriju, kļūdaini nodēvējot Katrīnu par Kastrīnu. Lai gan no vaiga Pasternakas kundze šķiet maiga un saulaina būtne, domāju, ka Reiniks jau ne reizi vien ir norāvies ar Pasternakas dzelkšņaino siksnu pa savu pienaino bērna ģīmi. Iespējams, aiz lielās bijības pret šo personību, atkal samisējās un sprūk kārtējā dumjība, ko es, kaislīgs šādu misēkļu magnēts, kāri ķeru un iegravēju. Pirmā atgriezusies skatītāju uzmanību iekarot Tīsu ģimene no Talsiem, taču jau pēc pirmajiem akordiem ir skaidrs, ka šī radu saime varēja arī palikt mājās. Man prātā nāca tādi apzīmējumi kā neizteiksmīgi, atklausīti, gaudulīgi. Ar otro kārtas numuru augšām ceļas Krastiņi. Aizkulisēs Krastiņu ģimene, ja nemaldos, mamma, atklāj, ka viņi dziesmā pieskarsies Mazā prinča tēmai. Kaut gan tas bija tikai vakar, bet es jau vairs nepateikšu par ko bija dziesma un kā tā skanēja. Man blociņā stāv ieraksts - mazliet pacilājošāki par Tīsiem, tomēr latviski gaudulīgi. Trešie nāk Eglīši. Pilnīgi neiespringstot Eglīši ir sagatavojuši mazu, ģimenisku etīdi. Tēvs sēž pie TV, mugurā tam Latvijas izlases hokeja krekls. Mātei rokā tējas krūze. Vēlāk uzrodas arī mīlīga, parasta, stilīga vecāku meita. Pavisam ierasta un parasta ģimene, bet man kaut kā patika. Neizteikšos par izpildījumu, jo tam pat šeit nav nozīmes. Svarīgi ir tas, ka visā turpmākajā raidījuma gaitā es atceros, kas ir Eglīši. Viens atribūts spēj daudz ko mainīt. Beitiki. Blokā man stāv rakstīts - profesionāli, noslīpēti. Bet kas tur bija? Sudmaļi no Liepājas varēja nemaz neteikt, ka ir no Liepājas. Tas ir dzirdams un redzams. Šī brigāde saglabājuši savu novadnieciskumu. Paldies viņiem par to. Visas piecas ģimenes ar uzdevumu galā tika salīdzinoši ātri un tik pat ātri ne tikai man bija skaidrs, ka daļēji šis šova iestarpinājums ir pilnīgi lieks. Nekā spoža, nekādas degsmes, nekādi jauni atklājumi. Radās pat iespaids, ka neviens no viņiem pat īpaši necenšas atgriezties šovā. Personīgi man jau pēc otrās ģimenes bija skaidrs, kas atgriezīsies šovā, kaut gan viņu uzstāšanās bija ar kārtas sesto numuru. Pagājušo nedēļu savā īsajā, ar rūgtumu piesūcinātajā atvadu runā Edijs Dukurs solījās iemācīties labāk jokot. Ko tik tie cilvēki nav gatavi vainot, lai pasargātu savu aizvainoto godu! Nekādi joki vakar gaismā celti netika. Redziet, lai jokotu cilvēkam ir jāatbrīvojas. Citādāk būs tā, kā Family Guy astotās sezonas pirmajā sērijā, kurā Braiens un Stūijs nonāk vienā no paralēlajām pasaulēm, kurā cilvēkiem nepārtraukti vajag kakāt un tie ciešas, saspiestiem dibenvaigiem mīņājoties pie saviem darba galdiem. Vērojot šo Latvijā jau tik iemīlēto ģimeni neizzūd, bet gan tikai aiz vien stiprāk izkristalizējas iespaids, ka bērni strādā, nevis izklaidējas- tēvs ir bargais cirkus īpašnieks, kas liek abiem mērkaķēniem pīpēt cigārus un dzert lētu viskiju, lai uzjautrinātu naudu samaksājušos skatītājus. Dievs nedod, ja kāds kaut ko salaidīs dēlī! Dukuri ir atnākuši, lai uzvarētu. Viņi nesamierināsies ar gandrīz labi vai labi. Viņiem vajag izcili, kamēr mums vajag šovu. Kas gan tas būtu par šovu, iztrūkstot ģimenei, kas ir gatavi mainīt, sagrozīt un manipulēt ar vārdiem un situāciju? Par uzstāšanos varu piebilst vien to, ka daži Latvijas teātri visai laipni par saprātīgu cenu izīrē gan maskas, gan tērpus. Tā kā nav jātērē laiks un nauda, lipinot galīgi nebaudāmas ģipša maskas. Ja vien tās nebija viņu, bet gan mums gaismā vēl neceltu mazbērnu bērnudārza kvalifikācijas darba galaprodukts. Bez lieka stresa. Kaut arī bez lieka stresa, triju ģimeņu uznāciens bija negaidīti smagnējāks par gaidīto. Tā vietā, lai sekotu Reinika aicinājumam atslābt, Riči ķērušies pie atkailinātajiem maestro Raimonda Paula nervu galiem, izpildot kompozīciju "Par pēdējo lapu". Igauņi dara to, kas tiem vislabāk sanāk, un ķērās pie daudzbalsīgas tautasdziesmu apdares, kamēr Vītoli drosmīgi koverē Metallica - Nothing Else Matter. Manuprāt, pārāk drosmīgs solis. Kaut gan šī dziesma jau ir padarīta par bezmaksas sauso tualeti visā plašajā pasaulē, Vītoli izglābj pašu ievārīto zapti ar skaistu kokles solo; skanēja patiešām labi. Grīnhofiem ir pofig, un tie ķērušies pie tik iemīļotajām bērnu dziesmiņām. Ja viņi tā turpinās, tad var arī neizturēt... Bet no otras puses- kur tiem skriet? Ne vienam vien skatītājam vēl šobrīd iespējams nav beigusi gar acīm midžinaties dinamiskā uzstāšanās no 18 oktobra. Par atlikušajiem diviem priekšnesumiem man nav ko teikt. Gribētos mazliet vairāk seksa. Tas arī viss. Neapdalot Lauri. Reiniks vārdu uzsvarus liek ar acīm, blisinot tās un tas, ja ieskatās, nu dien traucē. Taču šoreiz, salīdzinot ar iepriekšējo reizi, daudz mazāk valodas misēkļu, bet lai nebūtu tā, ka galīgi apdalām Lauri, lūdzu, jums divas frāzes, par ko patīksmināties. "Es tiekos dodos, lai tiktos ar Eglīšu ģimeni" un "Bet jūs tikmēr lūdzu video...". (1 Comment |Comment on this)
Sunday, October 25th, 2009
4:46 pm	Dziedošās ģimenes 18/10/2009 Pagājušo svētdien man radās doma dalīties savās pārdomās un novērojumus, skatoties Latvijas dziedošās ģimenes. Tāpēc šo sestdien noskatījos atkārtojumu ar bloknotu un pildspalvu pie rokas, lai varētu dalīties ar masām savā pārdzīvojumā. Līdz pagājušajam svētdienas vakaram šovā dalību ņēma kopskaitā septiņas ģimenes: Igauņi, Vītoli, Riči, Eriņi, Grīnhofi, Legdzdiņi un Dukuri. Šovakar skanēs joka dziesmas. Sākoties raidījumam, tā vadītājs Lauris Reiniks nesaprotami pajoko, sveicinoties Labrīt formā, pēc tam labodams to uz Atvainojiet, labvakar! formu. Nav īsti saprotams, vai tas ir joks vai misēklis galvā. Raidījumā skanēs jautras, nerātnas un neķītras dziesmas, kas veltītas Edgara Liepiņa kolorītajai personībai. Ko par to teiktu pats Liepiņš, kurš mūsdienās tiek pataisīts par parastu neķītru veci ar labu humora izjūtu? Iespējams skumji pasmietos, redzēdams, ka viņa savulaik tik neaizstājamo vietu uz skatuves šodien dala vesels pulks nemākuļu. Žūrijas misija un misēkļi. Vakar pavisam nejauši uzslēdzu TV3 un uztrāpīju uz Koru karu reklāmas rullīša, kurā viens personāžs nevainīgi apjautājās: Kāpēc vajadzīga žūrija, ja tā liek tikai desmit?" Man, savukārt, radās jautājums, kāpēc vajadzīga žūrija, ja viss tāpat ir atkarīgs no skatītāju balsojuma, par kuru ik pēc dziesmas atgādina naskais Reiniks. Skaidrs, ka tāda personība kā maestro Raimonds Pauls krietni vilina gan skatītāju kāro aci, gan spodrina šova tēlu kā tādu. Uz manu retorisko jautājumu, kāpēc pats maestro piekritis piedalīties šovā, viņš atbildēja šā raidījuma sākumā paskaidrojot: "Es visās avantūrās iesaistos!" Lai vai kā - atbilde ir aizklāta, un iemesli var būt neiedomājami. Taču, lai cik žūrija lielu šovu, sēžot pie sava garā galda, taisītu, to visu meistarīgi čakarē Reiniks. Pēc Vītolu ģimenes uzstāšanās Reiniks paskaidro žūrijas loceklei Pasternakai dziesmas tekstuālo jēgu, kam seko asa vārdu pārmaiņa. "Tu tagad man teiksi priekšā par ko ir dziesma?" asi reaģē Katrīna Pasternaka. "Man pašam pirms raidījuma to paskaidroja.” „Šī dziesma bija manā jaunībā!" turpina Pasternaka. Šķiet viņa ir pamatīgi aizsvilusies lielās Laura nekompetences dēļ. Visu noslēdz Lauris: "Es tad vēl nebiju dzimis!" Un nu ir pavisam skaidrs, uz ko viņš tēmē. Pasternaka ir pārāk sena, un viņa to labi saprot. Viņas balss skan skaļi un satraukti, viņa liek desmit par šo gājienu Reinikam un, skaļi smiedamies, aplaudē. Jāatzīst - visai mulsinošs konflikts. Bet, no otras puses, labi, ka Pasternakas vietā nebija Pauls... Daži vārdi par ģimenēm. Pirmie uz skatuves kāpj Riči, tērpušies kā abati. Pēc uzstāšanās pirmās daļas pārmet krustu un metās aizkulisēs pārģērbties vai, pareizāk sakot, noģērbties. Jeb kā rezultātu paziņošanas laikā izteicās Reiniks: "Viņi bija gan mūki, gan stilīgie" Vienīgais, ko varu piebilst- Riči komunicē ne tikai ar žūriju, bet arī ar skatītājiem, taču nedomāju, ka tas viņiem izlauzīs ceļu līdz 10 000 eiro. Vēl pieminēšanas vērta bija Marhilēviča piezīme, ka "veči māk nopirkt žūriju". Tiem, kas vēl nezin, Riči pārstāv čigānu asinis. Otrie uz skatuves kāpj Vītoli. Sagatavotajā sižetā pirms uzstāšanās gan Vītolu tēvs, gan bērni un māte dalās savās pārdomās par to, kas ir joks. Dēls Jānis esot daudz lasījis latviešu anekdotes, kas esot gan pamācošas, gan ķircinošas. Vītolu tēvu gribas dēvēt par kokaino lamzaku. Savu slaido augumu dēļ visi tomēr šķiet ļoti stīvi un nelokāmi. Skatoties šīs ģimenes uzstāšanos, tā vien gribas sēdēt taisni, jo citādāk šķiet, ka mugurkauls izdursies pie skausta. Īsāk sakot, latviešu Kelly family. Trešie kāpj virsū Eriņi, atstājot Reiniku muļķa lomā un parādot visiem, kas šis raidījuma vadītājs nu galīgi nav savam amatam piemērots. Diemžēl neatceros, kādu jautājumu Reiniks uzstādīja Eriņiem, jo visu atcerēties un pierakstīt nav iespējams, bet Eriņu ģimenes loceklis atbildēja lakoniski un latgaliski liekot Reinikam palikt ar atvērtu muti. Aiz vien vairāk sāk rasties priekšstats, ka viņš nespēj manipulēt ar situāciju, nav nedz radošs, nedz gatavs uz improvizāciju. Viņa vienīgais ierocis ir jau gatavais teksts, ar kuru arī šad tad gadās nesaprasties. Man patika Eriņu doma par vārdnīcu, ko turēja divi ģimenes puiši, kamēr pārējie lēkāja un taisīja pigorus. Pēc Eriņiem uz skatuves iznāk metālists un, skanot Led Zeppelin Kashmir tēmai, norūc pāris rindiņas. Šis elements man palika nesaprotams, šķiet, tā arī tas bija domāts. Piektās sevi piesaka Legzdiņu māsas. Pēc Grīnhofu uzstāšanās šovs varētu arī beigties. Ģimenes tēvs ir pārgrimēts par melnādaino. Viņš izvirpuļo no aizkulisēm taisnā ceļā maisīdams Reinika prātu, bakstās ar pirkstiem un mētājās ar angliskiem izsauksmes vārdiem. Atkal Reiniks ir bezspēcīgs, vien piebilzdams: "Tas bija viesstrādnieks no Āfrikas". Apjēdzis, ko sarunājis, tomēr izlabo viesstrādnieku uz viesa statusu. Uzstāšanās ir pārliecinoša-Grinhofi izpilda "I like to move it", liekot dejot klibajiem un smieties mēmajiem. Arī šī ģimene komunicē ne tikai ar žūriju, bet arī ar skatītājiem. Viņu trumpis ir mazākais ģimenes loceklis, kas iepriekšējā raidījumā jau bija paspējis Reiniku pasūtīt pupās. Uzstāšanās sēriju noslēdz Igauņu ģimene. Pozitīvais kanibālisms. Un tagad par izbalsoto Dukuru ģimeni. Šis kolektīvs spēj atmodināt visplašāko emociju spektru gan skatījos, gan žūrija. Sagatavotajā video pirms uzstāšanās Dukuru tēvs pārliecinoši skaidro, ka jokam ir jābūt aizklātam, tādam, lai par to pasmietos brīdi vēlāk, atskārstot, ka tas taču ir bijis joks. Šīs kolektīvs sevi atkailina bez lūgumiem. Sekli, pašpārliecināti un uzspēlēti. Ja kādam liekas smieklīgs košas krāsas krekls, kas sabāzts biksēs, šlipse un bikšturi, tad lai veicas. Neveiklā Laura ķircināšana par viņa netīro kreklu un Laura atspēlēšanos par traipu uz Dukurtēva kaklasaiti, ko viņš, starp citu, vispār neņēma vērā, atkal atstāj Lauri trešā tēva dēla lomā. Dots pret dotu izgāžas. Visam punktu pielika Dukuru dēlēna izlēciens. Pēc uzstāšanās uz Reinika uzdoto jautājumu viņš atbildēja ar aicinājumu: "Aizver muti". Kamera tver pašu ģimenes locekļu apstulbušās sejas, arī Lauris neko nespēj iebilst. Žūrijas stāvi pēkšņi ir granīta statujas. Zāle klusē. Kamera mētājās pa filmēšanas laukumu dedzīgi cenšoties atrādīt visas emociju gammas, kas pārņēmušas zāli. Ar tēva vīzijām par aizklāto joku dēls ir atslaucījis dibenu. Lai neveiklais klusums neieilgu, tēvs sper vēl vienu joku par Reinika kreklu, kas esot tāds pats kā visai pārējai pavadošajai brigādei. Tas gan nav nekāds joks, bet gan vienkāršs fakta konstatējums. Žūrija ir ieturēta un, cenšoties neatklāt savu klajo riebumu, tā stostīti un stīvi pārspļauj pār lūpām dažas pieklājības frāzes; gan Paulam, gan Marhilēvičam pasmaidīt ir par grūtu. Pauls reaģē ar 9 ballēm. Nomainoties ģimenēm, Dukuri par sevi ir atstājuši visnegatīvāko iespaidu no visiem. Neaudzināti, nekorekti, piekāpties nespējīgi. Viņi ir līdz vēmienam moderni un mūsdienīgi. Patiesībā grūti to nosaukt par ģimeni, drīzāk pašdarbnieku pulciņš ar pārāk augstu pašapziņu, kas ne mirkli nav nopirdušies pie galda un smējušies par to. Šķiet, viņi dzīvo pamatīgā stresā, kas rodas dzīves kā sacensības izpratnes dēļ. Nespēja samierināties un atzīt savu vainu, izskan arī raidījuma noslēgumā, kad vārds tiek dots izbalsotajai Dukuru ģimenes galvai: "Un es domāju, ka ir ļoti loģiski, ka mēs izkrītam šajā šovā, kurā ar dziedāšanu bija vismazāk sakara. Vairāk bija jāprot jokot!" Un vēlreiz par Reiniku. "Tāds dikti stilīgs šodien", "Tādi baigi stilīgie izradās", "Viņi bija gan mūki, gan stilīgie". Reinikam ne viens nav ieaudzināji runāt literāri pareizi, lielas problēmas sagādā arī lasīšana no lapiņām. Pārāk biežie misēkļi ar tekstu un negaidītās sadursmes ar neiestudētajām dalībnieku izdarībām rada visai sirreālu sajūtu, un kļūst aizvien grūtāk kārtējo ķibeli nogrūst uz gadījuma pleciem- tādas gadīšanās ir pārāk biežas(iesākumā smieklīgas, tad uzkrītošas, līdz tās sāk kaitināt un pat sadusmot). Nevar noliegt Laura lielo pieredzi šovbiznesa lauciņā, bet vai tas viņam ir devis nepieciešamās iemaņas? Un vai tās vispār var iegūt, ja zem svītras liekam prasmi pielāgoties un improvizēt? (Comment on this)
Friday, October 23rd, 2009
7:47 pm	Prezidenta balle Vakar saņēmu ielūgumu, apmeklēt Druvas vidusskolas prezidenta balli. Un šo iespēju arī nevilcinoties izmantoju, ņemot vērā to, ka neesmu nekāds dejotājs, kur nu vēl plašu, sabiedrisku pasākumu fans, tomēr nolēmu uz to piemiegt acis. Mani vedināja, kas cits. Iemesls vārdā Mārtiņš.B - mūziķis, pedagogs, aktīvs, sabiedrības darbonis, jautrais un lustīgais, visur piedalīties gribošais, dažiem labāk zinām kā - Lustīgais Blumīzers. Viņš spēlēja balli. Un tikai par vienu nieka latu, turpat četras stundas pozitīvisma devas vēnā. Sen nebiju apmeklējis nevienu izglītības iestādes pasākumu. Cik atceros no saviem skolas laikiem, tie bija garlaicīgi, nāves smakas piesūcināti, dzejas un patriotisma vakari. Ak dievs! Nevienam neinteresē dzeja. Vismaz nu ne tādā izpildījumā. Nevienam nepatīk fona mūzika zālē. Tā apgrūtina domāšanu. Pamazām visi ir mazliet pārbijušies un balle var sākties. Visi, kas grib, pa kluso piedzērās. Pārējie ēd cepumus un bakstās ar pirkstiem dejotājos. Kāds dejo ar vēstures skolotāju. Ar viņu dejo daudzi. Neviens skaļi necenšas izrādīt, kas grib pisties ar visu, kas kustās un elpo. Šajā skolā mācībspēki prot strādāt ar skolniekiem. Tie, ja tā var teikt nolaizās līdz bērnu un skolotāja, čomiskajam līmenim. Publiski plēš jokus par citiem skolotājiem, uz ko puse zāles atbild ar smiekliem. Pārējiem nav priekšstata par to kā izskatās skolotājs Ozoliņš, bet joks ir tik smieklīgs, ka tu pēc trešā viļņa pievienojies, teikdams "tas ir labais!". Tu sāc iztēloties kāds izskatās skolotājs. Gan jau, ka smieklīgs. Dažiem nekas nešķiet smieklīgs. Tie grib mētāt granātas no balkona un skatīties kā viss sprāgst. Tā ir maza, draudzīga ģimene, kas dažus tomēr nemīl tik ļoti kā gribētos. Lai nu kā, bet šīs attiecības man savā ziņā patika. Tas bija saistošākas par to ledus sienu, caur kuru notika mans dialogs ar skolotājiem - savā laikā. Tātad ir skolēni, skolotāji un ir Mārtiņš.B. Metru sešdesmit garš, drukns vīrelis ar rudu bārdu un neizskaidrojami, grieztiem matiem. Mazām ačtelēm kā seskam un bedrītēm vaigos. Viņš ir aktīvs, jautrs, foršs, organizēt gribošs cilvēks. Protams, ja maksā. Bet, protams, ka tā. Tagadējo skolas prezidenti Mārtiņš apsveica, gan visai neticami. Viņa nav no "Saujas". Viņa ir sliktā meitene. Viņa neparakstīsies uz stulbībām un viņai nav padomā ākstīties. Otra kandidāte jauno prezidenti raksturo kā, gudru un nopietnu. Un viņa tiešām tāda ir. Tas ir tas acīm redzamais... Pēc pauzes es atgriežos zālē. Tagad pasākumu turpina vadīt skolotājs X. Man viņš patīk. Atgādina Aināru Virgu. Viņam arī nesimpatizē Mārtiņš. Mārtiņš ir pārņēmis visu. Iespējams drīz vien viņam piederēs arī skolā elpojamais gaiss un par to būs jāsamaksā jautra nodeva. Tad visi smiesies un apsveiks savu elku, un ies pirtī un dziedās, kā viņi to mēdzot darīt. Viņi nelietos alkoholu, vismaz ne savas organizācijas rīkotajos pasākumos. Viņi nesmēķēs. Viņi būs pozitīvi. Viņi būs garlaicīgākie, neinteresantākie, neerudītāki un neaudzinātākie no visiem. Skolotājs X lūdz Mārtiņu paspaidīt podziņu, lai projektors mainītu attēlus. Mārtiņš burtiski tiek norauts no galda, pie kura viņš mielojas ar desu maizi. Muļķīga smaida rotāts viņš iznāk priekšā un izmanto katru iespēju, lai apgrieztu ēdienu mutē, kamēr Skolotājs X neskatās. Patiesībā tas nav smieklīgi. Tas ir nožēlojami. Izēd muti, johaidī! Vakars, protams, neiztika bez dažām glāzītēm, kā pieklājas. Turpmākajā vakara daļā mani pavada tika divi jautājumi "kāpēc" un "vai tas ir normāli". Vakara vadītājs un galvenais dziesminieks Mārtiņš, ir patiešām viens, samaitāts bērns. Es pavisam mierīgi sēdēju, ēdu siera bumbiņas un skatījos priekšnesumu, kad dziedošā balss aicināja meitenes dziedāt "Mēs esam māsas vāveres", kamēr puikas dziedāja "Mēs esam brāļi Ilmāri". Starp citu, vakara laikā arī izskanēja vārds sūds. Tas laikam aizstāj tukšumu, ko kādam gribas aizpildīt. Meitenes sirdīgi mauj "Mēs esam māsas Vāveres", Nākamais grāvējs bija aicinājums "Su su su super meitenes, kāpēc nenāciet kailas skolā mācīties?" Un te nu dažu cilvēku mērs ir pilns. Viņš sāk domāt - kāpēc? Kāpēc cilvēks, kurš pat nav uzaicināts, bet ir šīs pašas skolas, pedagoģiskais spēks aicina meitenes nākt uz skolu kailām un saukt sevi par vāverēm. Tie taču ir bērni, johaidī! Tam nav nekādas nozīmes, ka tas ir smieklīgi un, ka distances līnija ir gandrīz izdzisusi. Tagad viss ir jābalsta uz pišanos! Jo tikai tā tu vari noturēt cilvēku uzmanību mūsdienās. Ar seksu. Seks ir visur. Reklāmās, Modē, Mūzikā, nemaz nerunājot par filmām, grāmatām, publikācijām un nevainīgām divpadsmit gadnieču profilbīldēm draugiem.lv draudzīgajā portālā. Un tā vien rādās, ka Mārtiņš ir uztaustījis šo zelta dzīslu. Un tik pat iespējams ir tas, ka šādas sadziedāšanās viņu uzbudina. Vēl ir iespējams, ka viņš pat neapjauš ko un kad saka. Viņš tikai runā. Kā to mēdz darīt radio, kas atstāts virtuvē ieslēgts, kamēr tu pats guli lielajā istabā pie televizora. Mazāk izklaides, vairāk kultūras. (Comment on this)