-Es Tevi varu aizvest uz mājām.
-Uz manām vai savām?
-Uz kurām Tu labāk gribi?
Es viņu aizvestu pie sevis. Mēs klausītos smagu, priecīgu mūziku. Ceptu kartupeļu pankūkas. Ietītos segās un skatītos muļķīgus seriālus. Mēs aizmigtu guļot mīļi un es viņu modinātu ar brokastu pankūkām. Mēs turpinātu braukāt uz interesantām vietām, mēs vienmēr būtu viens otram atbalsts un vismaz man nevienu citu nevajadzētu. Mās mēcītos viens otram sasiet rociņas, mums būtu "drošais vārds", mūsu gultas rotaļlietām būtu stulbi vārdi. Mums mājās būtu daudz istabas augi. Un droši vien kaķis. Ar garām spalvām.
Utopija. Lielāka utopija kā strādājošs komunisms.
--
Es viņai aizvedu gabaliņu savas svētku kūkas. "Alus beidzās", un es sagādāju vēl. "Gribētu smēķēt", un priekš mums diviem nesmēķētājiem uzbūru mums katram pa cīgai, kuru neveikli smēķēt pie kluba ieejas.
--
Man priekš viņas gandrīz neko nebūtu žēl.