manā ģimenē dzimstot daudz sievietes, it īpaši pa mātes līniju, kura, kā māte nebeidz uzsvērt, esot tā dominantā. man reiz bija tāda vīzija, un vispār man šķiet, ka man tas arī piestāvētu, ja man piedzimtu kādas trīs vai četras meitas, neviens dēls. i'd love it. saskaņā ar to vīziju, uzskatu, ka mana dzīve būtu pilnībā izdevusies, ja man būtu četras meitas, sieva un māja, un reiz pa reizei, visas mājas sievetes sāktu riktīgi psihot - meitas kko nevarētu sadalīt, sieva visam pa vidu, un tad viņas visas plēstos savā starpā un es vienkārši klusītēm uzvilktos otrajā stāvā, ielīstu studijā, un pie studijas datora sēdētu kluss kā pele, klikšķinātu, līdz viss ārā pierimst. pilnai laimei man piezvanītu kāds mans vīriešu kārtas draugs un piedāvātu kaut kur iet, un es atbildētu, ka es nevaru, jo visas meitenes mājās psiho, un man ir bail. absolūti ne tā, ka es tīksminātos vai smietos, bet genuinely, jo tādi būtu apstākļi.
un ja kādreiz kaimiņi vai draugi nāktu ciemos uz barbekjū ar saviem dēliem, kuriem būtu ahujennās karjeras, viņi visi varētu iet dirst ar savu patriarhālo dzimtas vienīgā mantinieka, foršā dēla imidžu, jo manas meitas būtu konkrētas siržu lauzējas, acīm vienos zibeņos, un es sēdētu starp visām savām sievietēm pie galda, pa vidu, kā allaž - kluss, kā pele, un viņi redzētu, cik nereāli kruti tas ir, un nedz dēli, ne kas to nevarētu mainīt