tors ([info]tors) rakstīja,
@ 2012-11-19 04:23:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mūzika:charles brown


ai, rīga. tu būtu tā pelnījusi dabūt iekšās par šito. es, tavs cēlākais dēls, gāju pie tevis valsts dzimšanas dienā, bet cik riebīgu vaigu tu man pamanījies parādīt. no sākuma bija tā: it kā tev ir svētki, mēs noskatāmies, baigi forši, salūts. bet, kad visi novērš acis no debesīm apskatīt tevi pašu, lūk, tad ir pizdets. no sākuma man šķita, ka pa tavām ielām klejo tikai un vienīgi uz mūžiem samulsušie un apjukušie. vieni apsitušies skābi, citi meklē narvesen uzlīmes. pieprasa tās pilnīgi. nu neko. bet pie tevis pat stundu pēc valsts dzimšanas neviens negrib doties, bet ko tas nozīmētu pie tevis doties? kā apsveikt TEVI rīga? aizgāju uz bāru, tur visi dzied un runā par kaut ko citu, katrs par savu, skaļāk viens par otru, mūzika, ja tas ir iespējams, aizpilda visas tās frekvences, kuras nevar aizpildīt cilvēku balsis, aizbāž vienkārši to visu ciet, tā, ka tavam vārdam, kur nu vēl tavam ķermenim - nav vietas. tas bija ciet. mēs tevi negribam. bet man arī ir tiesības. es gribu apsveikt rīgu. bet pa priekšu aiziesim paēst. paēdīsim no rīgas rokas, visi stāv rindā, lai ēstu tās pelmeņus iesim tur. visi grib ēst pelmeņus no rīgas rokas, arī mani draugi. nu, lai būtu. es gribēju izmantot rīgas labierīcības, jo ēst no rīgas rokas es neēdīšu. tur man priekšā stāv jau divi - tādi kā es - Rīgas iedzīvotāji. samamainīsi uz 20 santīmiem? nav. nu, re kā. es piedalījos viņu problēmā. bet viņi ātri vien paši atrisināja, bija kāds kuram bija. kādam taču jābūt. nu, viens bija. samainīja 20 santīmus. puikas varēja doties uz tualeti. "par sodu tev vajadzēs ar mums pastāvēt rindā". nu, vot tā. nekas par brīvu šeit nav. nu, nav jau tā, ka es gaidīju. ar lielāko prieku pastāvēšu. kad viens beidza, izskatījās, ka otrs ies iekšā, bet viņš tikai aizcirta durvis un teica: pohuj, lai maksā. izskatās, ka mēs visi esam nelaimīgi, rīga. bet par ko? es, piemēram, gribēju tevi apsveikt, moš, čaļiem vienkārši neiet, es nezinu. viņu dzīves, saproti. skatījos, kā mani draugi ēd no tavas rokas, tu meti gaismas uz svētku mielastu, neviens pat nepamanīja, manuprāt, visi ir pārāk pateicīgi par to, kas ir. tās tavas gaismas, rīga. man šķiet, ka tu melo, vai nu tu melo, vai arī tu pati esi apjukusi. es nesaprotu, ko tu centies parādīt. nē, kaut kam ir jābūt. tā nevar. nu, ok, uzvilki smuku kleitu valstij dzimšanas dienā? es nezinu. tā pati, kura parasti. labi bija lukturi šur tur, citi runāja par sauli. bet tā, ka nekur nekur nekur es, tavs mīļākais dēls, ar pārējiem brāļiem un māsām varētu paņemt un tevi apsveikt. nedz pelmeņos, nedz bārā, nedz uz ielas - es izstaigāju 3h pa ielām, pilnīgi nopietni. tur tikai citi, tādi, kā es kaut ko meklēja un laikam tādēļ, ka nevarēja atrast bija tik sašutuši, ka zaudējuši cerības - jāpabojā arī citu izredzes atrast, bet es nezinu. es nezinu, tas ir pārāk daudz. bet kur tu esi, rīga, vārdu sakot. kur tu esi un kāda. es nezinu, kā es, tavs iedzīvotājs, varētu tevi vispār par kaut ko apsveikt, es tevi varētu tikai nosodīt. par to, kāda tu esi mauka, visi savelkas tevī, piedirš, noskatās tavus smukos uguņus un aizpiš ar pēdējo transportu mājās. es jau nezinu, varbūt tā te visi dara. varbūt tāda arī tu esi, bet man negribas ticēt. šķiet, ka tur kaut kam ir jābūt, saproti. nafig, vispār valsti atzīmēt, ja es aizeju un nekur nav tās vārds uz neviena lūpām, tā īsti. bet bija viens moments, kad es iekļāvos. atzīšos, bija. mani draugi aizgāja uz narvesen un es pastaigājos pa to krustojumu, kas tur izveidojas, starp lielajām bankām, kas tā cīnās par tevi un makdonaldu, kur visi, šķiet, tikai uzpilda, paēd un iet bļaustīties un gānīties tālāk pa tavām ielām. tev jau pofig. menti jau arī tā, tik, cik caur pirkstiem saskatīt, kurš vairāk uzdirš tev uz sejas, kurš mazāk, tā, lai kopējo profilu un balansu starp lietām neizjauc. jābūt arī sūdiem pa tavu seju, rīga. lai ir tādiem kā man pa ko staigāt un būt apjukumā un nezināt, kur likties, tā tā mana sūtība? bet jābūt taču tādiem, kuri atrod. kuri zin, kur likties. šeit es sēdēšu un šeit es dirsīšu tev par godu. svētku vakarā. nevis mājās, bet kājās stāvot, kopā ar pārējiem.
bet kur man iet, rīga, tak esi rāma uz vienu mirkli un pasaki, lai es pakavējos, varbūt kaut ko varam sarunāt. ā, nu, lūk, pareizi bija viens mirklis. es tur pa tām ielām gāju un vienubrīd, patiesi - pacēlu galvu un ieklausījos, un nebija tā, ka taviem iemītniekiem nebija ko teikt - bija, un dafiga, pie tam dažādās valodās, citas es nesapratu. un, jāsaka, visapkārt bija tāds troksnis, visi kaut ko plēsa, pat grūti iedomāties, ka ir tik daudz lietu uz šīs pasaules, ka izskatījās, ka katram ir pa objektam, ko saplēst, vai tad kaut ko tomēr nevajag saglabāt veselu. un bļāva, jā. baigi bļaustījās, arī uz mani, ko es tur vazājos, valstij dzimene tak, ko tu te blisinies apkārt, ā, nu, apsities, nu pats vainīgs, kam tagad viegli. sķiet, ka visi par tevi plēšas, mammu. jābūt taču tā, visi grib tavu uzmanību. tā ir? tad kāds beidzot iegūs tevi un būs miers? es nezinu, man tevis tik personīgi nevajag. varbūt visi vienkārši gribēja rīgu piedirst un tad iet uz smukākām pilsētām.
nu, lūk. un pacēlu galvu. un skatījos. un klausījos. un ar visām maņām ausījos. un atkal galvu nodūru. un iegrimu tevī, kā vēl viens gājējs pūlī, nodūru galvu. un, jā, sajutos uz mirkli vienots. visi dalījām šo telpu, katrs kā nu izvēlējāmies, vai mācējām, bet tā bija. bet vai tas ir viss? paga, nu, man taču tev ir dāvana, rīga. es neesmu nācis tukšām rokām. kāda ir tava dāvana, oskar janson? ko gan tu vari man piedāvāt tādu, kas man nav. man ir pelmeņi, ir kruti krogi, kur mētā baigos svētku guņus. ko reāli tu varētu man piedāvāt svētku vakarā. sveces? - dahuja, un no entajām paaudzēm. vēl uguņus? pirms divām stundām bija, neredzēji? nu, vot, ļoti forši, jā, zils sarkans utt. bildi? plakātu? gleznu? jaunu bruģi? varbūt dēlu, vai meitu man par upuri? citās civilizācijās mēdz šādi apsveikt, ja nedzirdēji, tur tanī galā stāstīja. nafig man vēl bērnus, tu neredzi, cik viņi visi ir laimīgi? visi smejas! tu te viens stāvi un nesaproti par ko. visiem viss ir skaidrs. es barojos pati no saviem bērniem, saproti. tu pat iedomāties nespēj, kādas man ir pārstrādāšanas šahtas un konveijeri zem sevis, kur es konvertēju savemto un piedirsto vēl mēslā un izsniedzu to viesiem atpakaļ par 1.50ls litrā, un tagad nemaz nav laimīgā stunda, vecīt, tu atkal nāc par vēlu. nu, bet ko atnesi saki? dzejoli! nu, nav tā, ka man būtu dzejnieki maz, bet nu labs ir, lai iet. bet paga. kam lai es to saku? es gribu vērsties pie tevis tik tieši, cik vien tas ir iespējams, rīga, cik jebkurš cilvēks var tikt. lūk, ja tu man iedosi tādu iespēju es noskaitīšu. es neticu, ka šīs zviedzošās, pretīgās sejas ir tava metafiziskā krūts, pie kuras man pateicībā jāspiežas. viņi, ja tā paskatās, nemaz neizskatās tik priecīgi - citam jau ir kļuvis slikti, kāpēc, lai es gribētu kopā ar viņiem, vai ar viņiem? cilvēki vemj no tevis, rīga, tu esi vienkārši pārāk daudz. cilvēki tā ēd un dzer, ka nevar saturēt - viņi iet turpat parkā mīzt, jo tu esi vienkārši pārāk daudz. un viņi ir daudz. visur, kur eju ir kaut kādas rindas un izkārtnes un visur ir vēl kāda loterija, kurā es varu kaut ko vinnēt. vēl vienu brīvu sēdvietu blakām sev, uzaicini draugu, barojies no rīgas un vem turpat uz kaļķu, pie strēlniekiem, iekšā daugavā, apkārt riņķī, sacensībās, pa ceļam mājās uz brīvībenes. nē, šitik viegli tu man netiksi cauri vis, saulīt. es gribu, lai ir par ko. nu, ja parādīt nespēj? saklausīt? to diršanu? man šķērmi metas! no tā kā visi smuki spēlē? nu, labi citiem jau kaut kā sanāk, bet tas drīzāk šķiet ir akcidentālis, nekā norma, neņemos spriest, atkal kāds man gribēs dot pa muti es labāk paklusēšu. es nezinu, ko lai ar tevi dara šajā vakarā. man arī no tevis bija pārāk daudz. bet es neizvēmos, tik daudz nebija gluži. bet bija tik daudz, ka ņēmu un aizbraucu uz mājām ar taksi, jo vienkārši nevarēju vairs paiet. ir taisnība tiem, kas sauc "pizdets", un "bļaģ", jo esi tu mauka un pie tam pizdets, un šitais man nav jātulko, tu pati saproti, ko tas nozīmē, ir 21. gadsimts. nu, šitā ar tevi. atnācu apskatīt vissmukākajā kleitā un tā, kas jauns, paklausīties stāstus, a, lūk, tā, zin, pa muti, bļaģ, un pohuj, lai maksā. jā, rīga tevi var dirst pasūtīt piecās valodās, tu vari nākt valsts dzimšanas dienā, ar dāvanām, bez - pie dirsas. tikai atnāc ar draugu, jo vienam tev būs vientuļi, neko nesapratīsi. tur vajag dalīties laikam. tur viens pats nevar būt. ja tu esi viens pats tu izkrīti no tā ritma, kas ir rīga valsts svētkos. un pats nezini, kur izkriti. it kā viss bija kārtībā, bet izkriti. arī draugi nevar padot roku šeit. neviens nevar. šitā apskatījis vai ieraudzījis tevi,rīga, es vēl netiku. visur saka I love you un tā, un internetā viskautkādas smukas bildes, un ļaudis parakstās, bet, nez. nez, nez, vecīt. nu, vismaz šovakar. nu, jā, valstij dzimšanas dienā, bija ātrāk jābrauc mājās ar taksi, zinkā’ - gadās. nepiedzēros, nē. vienkārši sūdīgi palika. nākamgad. nākamgad atnesīšu tev dzejoli, šogad nebiji pelnījusi. ne tādi viesi gadījās, iespējams. ar pāriem sadirsos, kas tur - draugi, draugu draugi - man vienalga. bet tu dzejoli neesi pelnījusi, suka.



(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]miglajs
2012-11-20 22:58 (saite)
o, izlasīju El komentāru un ļoti piekrītu. bet man arī patīk, ka tu raksti.

(Atbildēt uz šo)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?