skaistās skumjas
Ak, jā, biju aizmirsusi par gadījumiem, kad lēmumu manā vietā pieņem kāds cits. No vienas puses, tas ļoti atvieglo uzdevumu vismaz vienā no jomām, bet no otras puses - doties ikdienā ar salauztu sirdi nav īpaši ērti. Tā sāp un liek par sevi manīt lēkmjveidīgā veidā, jo nav nekā pretīgāka, redzot, ka atrodos vietā, kur mani negaida. Kur nepasaka nē, skatoties acīs, nepasaka neko galēju, bet pamazām jūtams, kā pazūd smaidi, pieskārieni un viss pārējais, kas iedvesmoja vēl pirms pavisam neilga laika. Vai ir arī kas pozitīvs šajā visā? Man piestāv skumjas, nu tas ir pilnīgi skaidrs. Es kļūstu tik skaista, kad skumstu, pretēji priekam, kas rada vēlmi smaidīt, viebties, ākstīties, nedaudz ieslīgt pašapmierinātībā. Skumjas tādas nav, skumjas attīra un šķīstī, ja tikai pietiktu spēka šo šķīsto skaistumu izturēt. Ja godīgi, nezinu par to izturēšanu, bet skaistums paliek.