rītdiena
Jau divus mēnešus, varbūt pat visus trīs mani nepamet sajūta, ka atrodos krustcelēs un tā nav nekāda skaistā metafora. Šī krustceļu sajūta smacē un žņaudz, liek iecirst nagus plaukstās līdz asinīm un norīt jau simto kamolu kaklā. Man nav ne jausmas, ko iesākt ar manu dzīvi, bet es apzinos, ka pēc gadiem, ja vispār tik tālu sanāks tikt, kad atskatīšos uz visu notiekošo, šis brīdis būs bijis izšķirošs un sarauties no izmisuma liek fakts, ka nav nevienas norādes vai gudra padomiņa, kas palīdzētu saprast, ko ar to visu iesākt. Kurā virzienā iet. Palikt Latvijā vai tomēr doties uz ārzemēm? Palikt vecajā darbā vai tomēr nomainīt vidi, kolēģus un dienas režīmu? Palikt kopā ar vienu vai otru vīrieti? Varbūt atmest vīriešus un atrast sievieti, ko mīlēt? Es šobrīd burtiskā nozīmē dzīvoju divas, ja ne pat trīs vai četras dzīves, mēģinot saprast, kā labāk darīt un tas agrāk vai vēlāk ne pie kā laba nenovedīs. Skaistā rītdiena nekad nepienāk, jo tuvumā tā vienmēr ir neglītā šodiena, kārtējo reizi neatliek nekas cits, kā mēģināt tajā izdzīvot.