14. septembris, restorāns Vecrīgā. Skaista mūzika, galdauti, vīns, pieklājīgi viesmīļi, balsu murdoņa no sarunām pie galdiņiem. Ideāls veids, kā pavadīt vakaru skaistā interjerā un mazliet mēģināt atslēgties no vājprātīgi garas dienas ar sapulcēm un darbiem. Viss bija skaisti, līdz atverās durvis un ar bērnu ratiņiem iestumjas pāris, kuram neviens nav pateicis, ka raudošs bērns nav tipiska romantisku vakariņu sastāvdaļa. Meitenīte par kaut ko sašuvās un sāka brēkt, māte uz to nereaģēja nekādā veidā. Ne paņēma rokās, ko sīkā uzskatāmi vēlējās, ne samīļoja un pateica, ka nununu, skat, re kur tava mantiņa, nāc, izpēti šo salveti, paskat, kāda smuka ķu ķu ķu. Nekā, vienkārši turpināja pētīt ēdienkarti, līdz tēvs neizturēja un sarāja sīko par tās niķošanos. Kas, protams, aurus dubultoja. Varbūt man ir slikta karma uz brēcošiem bērniem, bet tas nav normāli.