6. septembris, Rīgas doms, Dzejkoncerts. Sēž sieviete ar mazu zīdaini (zīdainis! publiskās vietās, kur var saķert mikrobus!), kuram tuvojas ēšanas laiks. Viņš īd un sten, knosās, sāk skaļāk vēkšķēt, bet māmiņa nekādi nereaģē, tipa klausās mākslu. Pēc tam, kad "mazais brīnums" sāka jau skaļāk stabulēt, viņa piecēlās kājās un aizgāja līdz beigām, bet nebaroja. Kulminācija tika sasniegta, kad zīdainis jau uzstājīgāk sāka maurēt pēc piena, mātei par to neliekoties ne zinis un tikai pašās pasākuma beigās - nezinu, pati izgāja, vai kāds no organizētājiem palūdza - viņa izgāja ārā. Pirms tam sabojājusi pusi no lasījumiem, kuros svarīgas bija pusnopūtas, klusums, dzejnieku lasījumu variācijas utt. utt. utt.

Lūdzu, stereotips visā tā krāšņumā.