Es saprotu, ka tas nav konkrēti par mani, bet dažas pozīcijas sakrīt, tāpēc mazliet pakomentēšu. Kā brīvprātīgs trimdinieks esmu gan daudz domājis, gan diskutējis — man ir grūti pieņemt argumentu, ko kādā sarunā uztvēru no latvieša, kas tobrīd viesojās manā mītnes zemē: pārfrāzējot, labāk pēdējais lupata, bet savā zemē. Kur ir tās robežas? Vai jāpaliek visu mūžu savā pilsētā, savā reģionā, savā valstī? Kādā no manu vecāku dzimtajām pilsētām/valstīm? Un ja nu tās robežas laika gaitā mainās? (Šai brīdī pamazām/parasti man sāk rasties izpratne par Baltijas krievu domāšanas veidu, ne gluži tādā līmenī, ka es atbalstītu tādu imigrantu pozīciju, bet tā, ka saprotu, kā viņi pie tādiem uzskatiem nonāk.)

Ja par citiem piemēriem, savulaik, kad pirms daudziem gadiem viesojos pie Amerikas latviešiem, saņēmu aizrādījumus par savas latviešu valodas pareizību, tai pat laikā viņējā tīrajā, bezakcenta, pirmskara latviešu valodā dzirdot horibīlus aizguvumus un amerikānismus...

No otras puses, es arī saprotu, ka aizbraucēji sarauj saites ar dzimteni, savukārt jaunajā mītnes zemē pirmās paaudzes iebraucējiem nav lielu cerību pilnvērtīgi iedzīvoties. Un tomēr visiem būtu ļoti garlaicīga un mierīga dzīve, ja neviens nekad nekur nebrauktu. :)

P.S. Kamēr rakstīju šo komentāru, pie durvīm zvanīja pastnieks, kurš meklēja divus igauņu jauniešus, kam pienācis laiks kalpot obligātajā militārajā dienestā. Tā kā tie ir pārvākušies kaut kur citur, pagaidām tiem iet secen pienākums pildīt saistības pret savu valsti...