klausies un neredzi, skaties un nedzirdi
Ja es organizētu koncertus vai festivālus, tad veidotu loģisko sadalījumu. Nevis tur kādu sūda VIP zonu, par kuru jāpiķo divkārt tik, bet publikas sadalījumu pēc tās uzvedības. Gribi grūstīties un lēkāt, pieskaroties ar savu sviedraini pretīgo miesu citiem? Lūdzu, pērc biļeti šajā zonā. Gribi spiegt un kliegt pēc, pirms un katras dziesmas laikā, kā arī katru reizi, kad mūziķis padzeras vai palūkojas it kā gandrīz tavā virzienā? Lūdzu, šādiem mums paredzēta vieta te. Atšķirība cenu ziņā starp tām un pārējām zonām, kādas vien varat iedomāties, nebūtu (atsevišķā elles zonā jānošķir tie, kas vēlas koncerta laikā pīpēt. Pūst man virsū savus dūmus, pat ja zāles dūmus, tas neko nemaina uz labu UN īpaši karstāks stūrītis paredzēts dzērienu laistītājiem pār citu galvām). Vien stingri norobežojumi un apsargi pieskatītu, lai bļāvēju zonā neieklīst kāds grūstītājs, bet noskaņojuma maiņas gadījumā būtu iespējams pāriet uz citu, krietni piemērotāku publikas daļu. Iegādājoties biļetes, būtu iespējams izvēlēties, kurā zonā esi, attiecīgi tā, kurai vislielākā piekrišana, arī tiek pie lielākās platības. Es personīgi atzīmētos pie tiem, kas normāli stāv un klausās uzstāšanos. Nevis kliedz, acis aizžmieguši, nevis lien pirmajās rindās grūstīties, nevis ceļ gaisā savas rokas, pilnas ar telefoniem, nevis tirinās pie populārākajiem gabaliem, skaļi sarunājoties pārējo laikā. Vienkārši stāv un klausās mūziku kā normāli cilvēki, bet vispār, ja runājam par mūzikas klausīšanos, esmu nedaudz pazaudējusi dzīvo uzstāšanos šarmu. Kur tas slēpjas? Skaņa pat ar vislabāko skaņotāju un piemērotāku telpu ir sūds, salīdzinājumā ar ierakstiem. Vizuāli apskatīt mūziķus? Jā, varbūt. Autogrāfus neviens sen vairs nevāc, šitas atkrīt, patiešām, kāpēc iet uz koncertiem vai apmeklēt festivālus (ja neskaita pašu apmeklēšanu kā sociālu aktu, bet tie jau ir subiemesli, kas nerunā par būtību)?