par to pašu, par ikdienu
Ak mans dievs, es šodien aptvēru, cik kruta esmu, vienlaikus būdama lielākā lūzere ja ne pasaulē, tad Baltijā noteikti. Nu, labi, man pietiek arī ar Latviju un ja reiz par to runājam, tad Rīgā stabili neviens mani nepārspēs. Tajā kombinācijā nepārspēs, saprotiet, jo atsevišķi krutumā un atsevišķi lūzerīgumā es nekad neiegūšu nevienu pašu medaļu, arī šokolādes nē, pat ja tiesās čehu tiesnesis. Visi pasaules iespējamie krustpunkti satiekas manī un rezultātā man raustās labās acs plakstiņš, bet, lasot par izdegšanas sindroma pazīmēm, sapratu, ka man atbilst pilnīgi visas un vēl tādas psihās novirzes, par kurām neviens skaļi nerunā. Tā es eju cauri savām darba dienām, pilnām ar jauniepazītiem cilvēkiem, no kuriem vairums manī rada spazmas kunģī, jo, ziniet, ja nebijāt pamanījuši, pazemība un sirsnība nav iekļautas mūsdienu sabiedrības TOP 3, visi tādi ģēniji un tādas individualitātes, ka nav ko dirst pasūtīt, tikai pēc laika atliek vien piefiksēt, ko netīšām sanācis paņemt sev līdzi no katra. Ne jau burtiski, ne materiālā nozīmē, es runāju par mantu, ko rūsa un kodes nemaitā. Sauciet to par pieredzi, ja vēlaties, bet man nepatīk redzēt, kā mainos.