Kad biju vēl maziņš (tīri gadu, ne prātiņa ziņā .. prāta ziņā vēl arvien esmu maziņš .. lielākoties), loloju sevī sapni aiziet līdz pasaules malai (kaut kur taču tādai jābūt, jo pasaule ir planaka .. ja tā būtu apaļa, mēs visi jau sen no jamās būtu nokrituši), apsēsties uz tās un šūpot kājas Lielajā Tukšumā, kas ir aiz pasaules malas...

Tagad, kad Lielais Tukšums ir manī pašā, jūtos visai apmulsis. Lielajam Tukšumam ir jābūt aiz pasaules malas, taču tas šobrīd ir manī. Vai es tagad atrodos uz pasaules malas vai tai jau pāri? Vai arī es pats esmu pasaules mala? Pārāk daudz jautājumu, uz kuriem nav iespējams rast atbildi...