| Iedvesmas atkarīgais |
[Apr. 2nd, 2006|11:11 am] |
| [ | Iekšā traucē |
| | Ir novērojams | ] |
| [ | Ārā traucē |
| | Throbbing Gristle | ] |
Bez tavas klātbūtnes esmu vien tukšs trauks, jaunu atklāsmju avota ūdens alkstošs. Es lūdzu tevi - neļauj man pārpurvoties un ieslīgt laiska pašapmierinājuma lamatās. Kaut arī - vai tas maz ir iespējams, ka es padodos un pārstāju alkt indes no tavām lūpām? Tavu matu pavedinošā smarža pavedina mani uz domām par Dievu, par esības audeklu un jaunākajām dzīves līniju batikošanas skolām. Tavas ādas smalkākajā no patinām ir ierakstīta lietu kārtība, kā arī viss, kas ir bijis, ir, vai kādreiz būs. Es alkstu tavu acu kvēlojošā bezdibeņa, kurā katrs izteikts vārds atsaucas tūkstošos atbalšu, veidojot dzīves apliecinājuma kori. Es tevi mīlu, spožākais no dārgakmeņiem, tīrākā no augļu kokiem un dzidrākā no skaņām. Es stāvu tavā priekšā ceļos. Neesmu nācis, lai tev ko lūgtu. Esmu ieradies, lai pildītu tavu gribu, jo tavas vēlmes ir mani likumi.
Sniedz man apliecinājumu, ka tu esi ar mani. Ļauj man gūt pārliecību, ka neesmu tevi nodevis, ka tu neesi cietusi mana prāta veseru monotonās dunoņas pavadījumā. |
|
|
| |
[Mar. 29th, 2006|10:33 pm] |
|
Katrs mans ieraksts ir kā mazs Thief, kas bļaustās no monitora un nes saulītē savu emociju. Patiesības meklētāja bruņās tērpies, rāpo ar provokācijas granātu rokās un cenšas uzraut personības pamatus, lieliski apzinoties, ka tas vēl vairāk šķobīs emocionālo arhitektūru, pa visām pusēm izbārstot jaunus maziņus Thief, kas, svaigām granātām bruņojušies, ar spirtu saturošu līdzekli tīrīs savas bruņas jauniem varoņdarbiem. Un tā bezgalīgi, līdz Thief sabruks no plaisām un iekšējām nesaskaņām, paverot salīdzinoši tukšu būvplaci jauniem arhitektūras risinājumiem. |
|
|
| |
[Mar. 27th, 2006|07:20 pm] |
|
Līdz apgaismībai trūkst tikai viens mirklis, kas tiek izniekots domās par mirkli, kas ir nepieciešams apgaismības sasniegšanai. |
|
|
| |
[Mar. 24th, 2006|12:01 pm] |
Pagrieziens pa labi, tagad stāt, trīs reizes palēcienam uz vienas kājas un sastingt bebra riesta dejas pozā. Ļauj cilvēkiem izbaudīt savas mākslinieciskās pašdarbības sekas un neaizmirsti apstaigāt skatītājus ar cepuri. Varbūt sametīsies pietiekami, lai jaunas kedas vairs negozētos skatlogu pavasarīgajā saulītē, bet gan drošu gaitu aizsāktu savu lēcienu pirmajā peļķē, vienlaicīgi spoguļojoties šajā smalkajā norādē uz palu ūdeņiem un plūdiem. Saules mirdzums bagātināja kedas ēnas atspulgu ar savdabīgu gaismas oreolu, rosinot vieglas analoģijas ar pareizticīgo ikonās redzēto.
- Svētīts! - kedas neeksistējošajās smadzeņu sinapsēs nozibsnīja gumijai_neraksturīgi_ātra doma, pirkli pirms atskanēja nodevīgais 'pļakš'..
Kedas apcere mirklī nolaidās no sakrālo debesu augstumiem uz daudzkārt prozaiskāko realitāti:
- Mitrs? Laikam asinis! Es mirstu!..
Taču brīvdomīgajam kedas nēsātājam bija maz rūpju par kedas sintētiskā kaučuka visticamākmākslīgo iespējamsintelektu, jo ceļā uz rīta saules briestošo varenību vēl daudzas peļķes bija jāiekaro.
Pļekš, pļekš, - skatītājiem par pārsteigumu, neievērojot peļķu satiksmes noteikumus, pa pilsētu skrēja keda, līdzi nesot svētlaimē smaidošo īpašnieku. |
|
|
| |
[Mar. 23rd, 2006|10:42 pm] |
Thief piekusa piekust. Viņam apnika apnikums. Acīs pārāk spilgts izrādījās tumšums un tukšums - pārāk piesātināts.
Vai, varbūt, tā nemaz nebija. Notraucis no lūpām neesošas asinis nu jau nemaz ne tik vientuļais stāvs, pat necenšoties saskaitīt virs galvas esošās zvaigznes, piecēlās no zemes un apsēdās. Galva nedaudz griezās, deniņos pulsēja asinis un krītīs, pamazām smacējot sevi, gāja bojā niknums.
Celties kājās vairs nebija nekādas vēlmes. Jau pietiekai ilgi bija stāvēts, staigāts, skraidīts, virpuļots un visādi citādi, teritoriālo dislokāciju mainot, ieņemts viens vai otrs ģeogrāfiskais stāvoklis.
Pakausī iedunējās vieglas sāpes no atkārtotā atsitiena pret zemi. Sāpju kunksts, nobijies, ka iztraucēs mieru, klusītiņām apsēdās līdzās, saglabājot sevi kādam piemērotākam brīdim.
Thief smaidīja. Viegli, brīvi un no visas sirds. Prieks kā mazs, čalojošs strautiņš tecēja ārā pa lūpu kaktiņiem un zem galvas veidoja peļķi kas kādam, kas tajā laikā būtu taisījis milzīgas izšķirtspējas satelītfoto, varētu šķist sudrabains oreols esam. Vai, varbūt, tas bija termoss, kas nebija radis pie slodzēm, kas bija pierastas galvaskausam? Saplīsa un tagad brīvi tecināja savu saturu? |
|
|
| |
[Mar. 17th, 2006|09:28 pm] |
|
Šeit bija jābūt plašam moralizējošam monologam par ideālu nodošanu, brīvības alkām utt., taču man apnika rakstīt un es to izdzēsu ārā. Tagad šeit ir šis te! |
|
|
| |
[Mar. 12th, 2006|01:18 pm] |
|
Es vairs nerakstu. |
|
|
| |
[Mar. 5th, 2006|10:33 pm] |
- Labvakar, Thief!
- Kas? Ā.. Atkal tu.. Tev vēl nav apnicis? Kaut arī, ko brīnīties, laika tev pietiek, vismaz līdz otrai atnākšanai.
- Līdz kam?.. Nē nu, beidz, neesi smieklīgs. Man jau šķita, ka tu beidzot esi izaudzis no šīm pasaciņām. Ne jau velti es tev esmu tik daudz pērļu uz ceļa samētājis.
- Pērļu? Tev nešķiet, ka tu atkal kaut ko jauc? Tu tiešām TO dēvē par pērlēm?
- Pagaidi, paklausies mani! Tu nekad neesi centies iedziļināties tajā, ko es saku..
- Aizveries! Es jau tāpat lieliski saprotu ko tu gribi! Tinies! Cik var klausīties tavās salkanajās dziesmiņās? "Parakstiņu šeit un tad tev būs viss"..
- Nu, un tevi kaut kas šādā piedāvājumā neapmierina? Tu saņemsi visu, ko tava sirds vēlās, tikai vienu pilīti..
- Un? Kas tālāk? Kas notiks ar to cilvēku, kas paklausīs tavam 'padomam'?
- Nu, kā.. Viņš no manis dabūs visu, ko vien sirds var vēlēties un vēl vairāk! Visu!
- Un cena? Tikai nevajag man stāstīt par to nieka asins devu, kas man vienalga nav tik nu nepieciešama un bla bla bla! Tu taču pats lieliski apzinies sekas. Ne jau par velti tu tiki padzīts. Vai ne? Sagribēji būt pirmais? Atteicies no savas dievišķās būtības, samainīji to pret iespēju izcelties, kādu laiku pabūt Dieva vietā?
- Nē! Tu vienārši neesi vēl līdz galam sapratis! Tas bija tikai sākums! Karš pret garlaicību! Vai tad tev vēl nav pieriebusies šī ikdienišķā pelēcība? Paredzamā garlaicība?..
- Pazūdi! Tagad! Man nav tīkams tavs ego ceļs!
- Nu labi, pierunāji! Šoreiz. Bet mēs vēl tiksiemies. Es māku gaidīt un laika man pietiek, tu taču zini.
- Ej dirst! |
|
|
| |
[Mar. 3rd, 2006|07:38 pm] |
|
Gribu iekļūt Rietumu kultūras paradigmas 100 aizliegto autoru sarakstā! Pat ja nav tāda autoru saraksta, ir nepieciešams tādu radīt, lai es tur varētu iekļūt! |
|
|
| |
[Feb. 28th, 2006|02:29 pm] |
|
Draudīga / nepatīkama perspektīva - apzināties, ka esmu ieslogots sevī, kur viss apkārtējais ir tikai manis projekcija, kur apkārtējie tikai atspoguļo manis paša slēptākās nepieciešamības un vēlmes. Un, skatoties uz apkārtējiem, rodas izpratne, ko vēlas iekšējais es - tas tiek demonstrēts tik uzkrītoši, tik smagnēji un groteski, ka tikai es to nespēju pamanīt. |
|
|
| |
[Feb. 21st, 2006|05:36 pm] |
Sajūta, ka mani kāds izslēdza. Vienkārši pienāca klāt, notinkšķināja slēdzi un apturēja. Sameta sapņus atkritumu pārstrādātavā un samala kopā ar vecu jaunumu avīžu paliekām, klusu cerību dienasgrāmatām, neizstaigāto zemju kartēm un jaunas ticības melnrakstiem. It kā kāds vēlējās man pateikt, ka esmu izvēlējies nepareizu ceļu. Kaut kur kļūdījies aprēķinos un iebridis zemē, kur es nebiju paredzēts.
Trūkst strāvas. Manas asinis ir atsalušas. |
|
|
| |
[Feb. 17th, 2006|01:59 am] |
Cik neveikli, paradoksāli skumīgi un viegli aizvainojoši šķirties no cilvēkiem. Klusi pasmaidīt, pacelt cepuri un, noskūpstot uz atvadām roku, pagriezties un vieglu soli doties prom, atverot muguru pēdējam skatienam.
Līnijas mainās, līdzi paķerot cilvēkus, kas kādreiz ir bijuši patīkami tuvi un uzbudinoši gaidīti. Es nokāpju no lielajām emociju maģistrālēm, atgriežos uz iekšējo pārdzīvojumu meža taciņām, par kurām pa šo laiku jau biju nedaudz piemirsis. Šeit ir kluss. Mānīgajā iekšējā meža mierā ir vēlme padoties vienaldzīguma maigi iekļaujošajam aicinājumam, uz mirkli cenšoties aizmirst par mazajiem neērtajiem atbildības pauguriņiem, nepadarīto darbu trūdošajām lapām un viltīgajiem dzīves neparedzamo situāciju čiekuriem, kuri mēdz kā kamikadzes krist no likteņa egles, izdvešot 'banzai', kas vairāk šķiet atvadu čuksts esam, nevis varoņa pēdējais pārdrošais uzsauciens.
Vēl viens solis sevis biezoknī. |
|
|
| |
[Feb. 16th, 2006|02:53 pm] |
|
Jūtu pavasara tuvošanos. Mainās gaisa smarža un nepamatotu vēju pūšanas virzieni. |
|
|
| |
[Feb. 13th, 2006|12:51 pm] |
Mazāk nekā 100 gadi bija nepieciešami, lai padarītu Jēzu pa bērnišķīgu pasaku varoni, Buddu - par eksotisku stila piesitienu un Muhammedu - par aprobežotu un ļaunu cilvēku fanātisku vadoni.
Kas mums ir palicis? Kādi garīgie ceļi tiek piedāvāti šodien? Neveiksmīgā sīktirgoņa Džozefa Smita Mormoņi? Indijas biznesmeņa Prabhupadas Krišnaīti? Melīgā it_kā_zinātniskā Habbarda Scientologi? Cirka burvju mākslinieka La Veja Sātanisti? Varas apmātā Rassela Jehovas Liecinieki? Triecienšauteņu M-16 rūpnīcas īpašnieka Mūna Munīti?
Vai varbūt ir vēlēšanās pēc kaut kā eksotiskāka? Šamanisms? Nav problēmu - jums kādu? 'Autentisko' Sibīrijas? Vai varbūt peijotiski_eksotisko Dona Huana mācību? Austrālijas aborigēni? Vai varbūt vēlaties nedaudz Teosofijas - šīs mācības teorētisko pamatnostādņu pietiks, lai jebkuram intelektuālim smadzenes piepildītu ar pussagremotu mācību virspusējas kompilācijas sīrupu līdz pakāpei, kad tas sāks izdvest pseidozinātniskas atraugas.
Vai varbūt Maģija? Baltā / Melnā - nav īpašas nozīmes. Krāsu pārejas mēdz būt nemanāmas. Viss ir viens, duālisms ir teorētiski apgāžama koncepcija, svarīga ir tikai enerģija. Un galvenais - tās daudzums.
Nav vēlēšanās rakties cauri daudzveidīgajām reliģiski_maģiski_mistiski piesātinātajām tradīcijām? Lūdzu - zinātniskais ateisms. Paķert Nīči kā Dieva nāves atskaites puntu un apvienot ar viegli domīgu skatienu - ideāla kombinācija gudra cilvēka iespaida radīšanai.
Cik burvīgi sekot 'lielajiem skolotājiem' ego jūrā - maldīties pa apziņas mijkrēšļa zonu un ar putām uz lūpām klaigāt patiesības, Maras meitu vīziju aizmiglotajām acīm nemanot, ka nevis Dievs tiek pielūgts, bet gan dibens. Tikai parādiet man kaut vienu cilvēku, kuram šie ceļi ir devuši kaut ko vairāk, kā ļaunu skatienu un mainīga smaguma neirozi. Līdz tam laikam es esmu tikai novērotājs. |
|
|
| |
[Feb. 13th, 2006|10:17 am] |
Ilūziju nav. Ticībai nav nozīmes. Sāpes ir bērnišķīga spēle un bailes ir matēts stikls.
Es redzēju cilvēkus, dīvainas radības, kuru nav. Apziņas apakšējos stāvos klīstošus tēlus, kas, sava neizprotamā ceļa aizrauti, nāk ciemos un klusē. Man šķiet, ka tie nemirkšķina acis.
Esmu uzsēdies uz nepareizas līnijas. Es redzu mēģinājumus ievilināt ceļā, kuru kādreiz esmu gājis un kura bezcerības punkta tukšumu esmu jau redzējis. Tumšās apziņas jūra un bezjūtīgs klusums. Pelēka pilsēta.
Jūtu, ka pats esmu sācis izplatīt šo sēklu - kā sporu sēne, pie kuras pieskaroties tu nemanāmi tiec inficēts ar mazu melnumu. Pārāk daudz pierādījumu apkārt, tas nāk atpakaļ.
Es nespēju mainīties, transformācija ir neiespējama, ja blakām nav augsta sprieguma ģenerātora. Katrs pateikts vārds ir neapzināti meli, tāpat kā jebkura doma par sevi. Flirts ar šizofrēniju sāk pārvērsties par slimīgu spēli ar sevi, vēlmi pierādīt, ka neesmu tas, ka patiesībā esmu. Un kultivētais 'sevis' tēls, kas sabrūk no mazākā spiediena, izlaižot ārā haosu, kas no malas šķiet aizrautība, iekšējā bagātība esam. |
|
|
| |
[Feb. 4th, 2006|12:43 pm] |
Es. Es vēlos. Es vēlos tevi. Es vēlos tev pieskarties. Es vēlos redzēt tevi kailu. Es vēlos just uguni tavās acīs. Es vēlos ielenkt tevi savu roku apskāvienos. Es vēlos pūst dvašu tavās ausīs un just, kā tu nodrebi no tās karstuma. Es vēlos glāstīt tavas krūtis un ticēt pavasara spēkam, noraugoties, kā krūšu galiņu pumpuri piebriest, kā pēc saules tiecoties. Es vēlos klīst pa tavu valgo dārzu un pieskarties burvīgākajām rožlapiņām, kādas jebkad ir spējusi radīt daba. Es vēlos veldzēt tava vēdera ugunīgo liesmu ar ledus gabaliņiem. Es vēlos nopūst sveci. Es vēlos ieslīgt tumsā un dzirdēt tavu nevienmērīgo elpu. Es vēlos, lai tu nodrebi un uz mirkli aizmirsti visu. Es vēlos nogurt tevī.
Es vēlos, lai šis būtu mūsu sarkanais pavasaris, zaigojošs no asins sārtuma mūsu lūpās. |
|
|
| |
[Feb. 2nd, 2006|09:56 am] |
|
Trīs soļi tukšumā un pagrieziens pa kreisi. Es tevi gaidu. Tu saki, ka nespēj? Ko tu muļķojies. Es taču pats zinu, ka tu to nespēj. Jau pirmais solis tukšumā ir pietiekams, lai atceltu jebkādu tālāko kustību. Man ir ļoti auksti starp emociju vējiem. Es došos atpakaļ - tukšumā. |
|
|
| |
[Jan. 27th, 2006|01:17 am] |
|
konstrukcijas jūk. atkal krustceles un neziņa par nākotni, notiekošā neizpratne. cik viltīgi un, vienlaicīgi, bezgalīgi bezjēdzīgi svaidīties starp divām galējībām - totālo izpratni un totālo aklumu. mainīt maskas tā arī nekad nenonākot līdz būtībai. spēlēties ar tēliem un idejām kā ar siluetiem ēnu teātrī un augstprātīgu skatienu paziņot - es zinu! bet vai tiešām? vai tās nav tikai mana prāta spēles, ierobežotās uztveres filtrs, kas lauž patiesības starus, padarot visu auksti pelēcīgu? ko par emocijām zina cilvēks, kas vāji atminās, kā ir just? spējīgs tikai intelektuāli klasificēt un ar savu skalpelīti bikstīt apkārtējos, laboratorijas apstākļos cenšoties preparēt mīlestību, lai saprastu tās sastāvdaļas. jā, es zinu, kas ir mīlestība. es izprotu cēloņsakarību starp notikumiem un emocijām. es varu paskaidrot, kādēļ daži cilvēki pievelkas un daži nē. taču tajā mirklī, kad es to sāku darīt, es kārtējo reizi nogalinu mīlestību. jo laboratorijās pētāmais materiāls ir vajadzīgs nekustīgs - miris. savādāk tas nobītos un aizbēgtu no šī vēsuma. |
|
|
| |
[Jan. 23rd, 2006|11:47 pm] |
Es tevi nesaprotu! Un man tas nav tipiski. Esmu pieradis atnākt ar savu intelektuālo lauznīti un "uzmanīgi" visus izjaukt pa detaļām, salikt pa plauktiņiem, klasificēt, definēt un paskaidrot. Skatīties uz cilvēkiem un redzēt viņu trūkumus, "sāpīgās" vietas un slēptās problēmas. Atvaino, bet es nemāku būt savādāks. Tikai pie tevis es nenākšu ar lauznīti, bet gan ar skalpeli! Neuztraucies, varbūt, ka tu to pat nemanīsi.
Ar cieņu,
Thief. |
|
|
| |
[Jan. 21st, 2006|10:39 pm] |
|
Interesanti noraudzīties, kā viena manis puse grib, bet otra neļauj. Un es(?) pa vidu cenšos saprast - kas notiek? |
|
|