|
Mar. 23rd, 2006|10:42 pm |
Thief piekusa piekust. Viņam apnika apnikums. Acīs pārāk spilgts izrādījās tumšums un tukšums - pārāk piesātināts.
Vai, varbūt, tā nemaz nebija. Notraucis no lūpām neesošas asinis nu jau nemaz ne tik vientuļais stāvs, pat necenšoties saskaitīt virs galvas esošās zvaigznes, piecēlās no zemes un apsēdās. Galva nedaudz griezās, deniņos pulsēja asinis un krītīs, pamazām smacējot sevi, gāja bojā niknums.
Celties kājās vairs nebija nekādas vēlmes. Jau pietiekai ilgi bija stāvēts, staigāts, skraidīts, virpuļots un visādi citādi, teritoriālo dislokāciju mainot, ieņemts viens vai otrs ģeogrāfiskais stāvoklis.
Pakausī iedunējās vieglas sāpes no atkārtotā atsitiena pret zemi. Sāpju kunksts, nobijies, ka iztraucēs mieru, klusītiņām apsēdās līdzās, saglabājot sevi kādam piemērotākam brīdim.
Thief smaidīja. Viegli, brīvi un no visas sirds. Prieks kā mazs, čalojošs strautiņš tecēja ārā pa lūpu kaktiņiem un zem galvas veidoja peļķi kas kādam, kas tajā laikā būtu taisījis milzīgas izšķirtspējas satelītfoto, varētu šķist sudrabains oreols esam. Vai, varbūt, tas bija termoss, kas nebija radis pie slodzēm, kas bija pierastas galvaskausam? Saplīsa un tagad brīvi tecināja savu saturu? |
|