|
Feb. 17th, 2006|01:59 am |
Cik neveikli, paradoksāli skumīgi un viegli aizvainojoši šķirties no cilvēkiem. Klusi pasmaidīt, pacelt cepuri un, noskūpstot uz atvadām roku, pagriezties un vieglu soli doties prom, atverot muguru pēdējam skatienam.
Līnijas mainās, līdzi paķerot cilvēkus, kas kādreiz ir bijuši patīkami tuvi un uzbudinoši gaidīti. Es nokāpju no lielajām emociju maģistrālēm, atgriežos uz iekšējo pārdzīvojumu meža taciņām, par kurām pa šo laiku jau biju nedaudz piemirsis. Šeit ir kluss. Mānīgajā iekšējā meža mierā ir vēlme padoties vienaldzīguma maigi iekļaujošajam aicinājumam, uz mirkli cenšoties aizmirst par mazajiem neērtajiem atbildības pauguriņiem, nepadarīto darbu trūdošajām lapām un viltīgajiem dzīves neparedzamo situāciju čiekuriem, kuri mēdz kā kamikadzes krist no likteņa egles, izdvešot 'banzai', kas vairāk šķiet atvadu čuksts esam, nevis varoņa pēdējais pārdrošais uzsauciens.
Vēl viens solis sevis biezoknī. |
|