| |
[Jan. 19th, 2006|05:05 pm] |
|
Sen nebijusi sajūta, ka es kādu gribu. Tīri, dzīvnieciski, bez aizspriedumiem un moralizēšanas. Un man tas traucē. Traucē distances sarukšana. |
|
|
| |
[Jan. 17th, 2006|04:50 pm] |
|
Izrausies no bedres Thief nokratīja no sevis smiltis, pieglauda matus un uzmanīgi pakustināja ekstremitātes - viss ir vietā? Nekas nav nozaudēts? Viss darbojas? Pastāvēja divas minūtes un nolēma lēkt atpakaļ - vienalga darīt nav ko. |
|
|
| |
[Jan. 7th, 2006|07:10 pm] |
Tuk, tuk - viegli ieskanas uzsitieni pa apziņas durvīm, tikpat viegli izgaistot. Atbildēt negribās, arī jēgu tam ir grūti saskatīt. Klauvē un tev atvērs? Un kā būt gadījumā, ja tavās durvīs klauvē? Vai ir jāatver? Teorijā - jā, bet praksē? Nevēlos, varbūt atriebjos! Varbūt vienkārši baidos, vai atkal spēlējos ar Sevi. Sevim ir jautri. Un man?
Tuk, tuk - skan ūdens pilieni pret izlietni. Vēl kāds klauvē? Varbūt es pats sev klauvēju? Neaizgriežot līdz galam krānu, nenoņemot no sienas agresīvi tikšķošo pulksteni? Kāds uzdod jautājumu - tu esi šeit? Man patīk šis formulējums. Man pašam ir interesanti - es esmu šeit? Un ja nē, tad kur? Un kas jautā? Es? Ja es, tad jau jautātājs pats nezina, ka ir šeit. Varbūt Sevim zin? Vai viņam ir vienkārši jautri un viņš neko nedomā? |
|
|
| |
[Dec. 28th, 2005|12:36 am] |
|
Katra diena kā viens mazs pārdzīvojums, kas savirknējas savā dīvainajā secībā, kā pašdarinātas krāsainu stikliņu krelles. sarkanais uz melnā fona izskatās lieliski. vēl nedaudz pelēkā un visam pa virsu kripatu zelta - kā tādu mazu rozīnīti. |
|
|
| |
[Dec. 25th, 2005|12:59 am] |
|
Vai es kādreiz esmu nojautis ko nozīmē mīlēt? Vienkarši, bez nosacījumiem un aizspiedumiem. Cik patīkami ir sajust, ka ir kāds, kuram tava dzīve nav paralēla. Ziemassvētku brīnums? Iespējams. Varbūt man vienkārši šodien ir diena, kad viss izskatās tik skaists, kā nekad. Kad viss vienkārši sanāk un sanāk vienkārši. Un nav nekādas nepieciešamības ienīst. Jo viss ir skaisti :) |
|
|
| |
[Dec. 1st, 2005|12:36 pm] |
Es esmu narkomāns. Paradoksāls izņēmums no ierastā redzējuma, jo esmu narkomāns, kas nelieto narkotikas. Atkarība veidojas no hipertrofētās empātijas spējām, sajauktām ar vēlmi patikt visiem. Bezapzināta spēja iejusties jebkura ādā, pat ja šī āda pieder tikai laba režisora prātā radītam tēlam - talantīgi nospēlētam, taču tikai iedomu auglim.
Vai tu zini, cik briesmīgi ir iet un dzirdēt savu elpu? Soļot pa cilvēku piepildītām ielām un degt iekšējā vientulībā? Redzēt uz ielas guļošus alkoholiķus un skaidri apjaust, ka viņu vietā varu būt es? Izdedzinātām vēnām, asiņojošu degunu un visaptverošām sāpēm. Un visam pāri skarbi klaudzošus narkotiskās abstinences veserus, kas industriālās mūzikas monotonumā perfekti iezīmējot ideāli noslīpēto krišanas trajektoriju dzen klusā ārprātā.
Šīs ir mana basketbola piezīmes. Lai arī nekad neesmu izjutis bumbas aicinājumu, es sāku skaudri saprast, ko nozīmē lomkas. Tā ir bezgalīga fokusēšanās uz narkotikām, tām vielām, kuras es, par laimi, nekad neesmu lietojis. Un vai tu zini, no nozīmē sajust lomkas noskatoties filmu par narkomāniem? Es vairs negribu zināt. |
|
|
| |
[Feb. 14th, 2005|07:26 pm] |
|
Dīvaini. Esmu tik emocionāli pārblīvēts un tik lingvistiski nabadzīgs, ka neskatoties uz to, ka esmu sācis runāt pats ar sevi un smieties sabiedriskajā transportā, es nespēju neko sakarīgu uzlikt uz papīra. Pat ja tas ir tikai virtuāls un ne-balts. Jūtos kā tvaika katls ar pārspīlētu spiedienu. Izklaist tvaiku vajag, bet nav pa kurieni. Bet spiediens taču krājas. Un alkohols ir kļuvis par nodevēja - tagad tas nevis izlaiž nedaudz tvaika caur šauru izmainītās apziņas šķirbiņu, bet brutāli izgrūž uz apkārtējiem ļaunāko, kas manī ir. Kontrole ir lupatās, kā manāms. Dopilsja.. bļe. |
|
|
| |
[Feb. 2nd, 2005|06:11 pm] |
Tra ta tā - uzpīpēšu vēl vienu cigareti un centīšos dziļi neelpot. Sirds sāp. laikam uz miršanu. nu, laikam tā arī labāk. Beidzot vismaz kaut ko es sevī jūtu. Tik daudz ir rakstīts par bezgalīgajām sāpēm sirdī, mokām un citām muļķībā, ka ir jau pieriebies to klausīties. Gribas tam sekot. Gribas būt pareizam un popsīgam.
-Sirdssāpes pasūtījāt? Parakstieties par saņemšanu!
-Ne jau fiziskās, tavu māti!!!
Un kur loģika. Kas man, fizisko aktivitāšu trūkst vai vēl kāda sviesta no šīs sērijas. Laikam vienkārši galva ir sagājusi kubā. Vai vēl kādā matemātiskā vienādojumā ar kaudzi nezināmo.
Emocijas - kā ir iespējams kādu ienīst, vai mīlēt. Bļe, es laikam vispār neko neesmu spējīgs just. Izņemot tīri zinātnisku interesi par kādā vai sevī notiekošajiem procesiem. Pie tam arī iekšpasaules procesi ir tikai vāja atblāzme no tā, kas notiek citos. Es, es, es, es, es. EGO!!! Trakoti liels. Kuilis kas pārdodas dzīvsvarā. Bum, visas loģikas gals un pasaules loģiskās izzināšanas neiespējamība - jo vairāk domā, jo vairāk nonāc līdz pilnīgi metafiziskas pieejas - kāda jēga domāt, ja tavā vietā viss jau ir izdomāts. mani draugi man māca kādu pareizu mūziku ir jāklausās, kā pareizi jāģērbjas, kā jāsarunājas ar darbabiedriem, kā jāskatās uz meitenēm, un kura no tām ir hot un kura not. Bļe, man vispār ir kaut kas no sevis? Vai arī tas viss ir tikai mans kārtējais maksimālisms - ja no sevis, tad viss. Ja saruna, tad perfekta, ja skatiens, tad izsakošs visu bez vārdiem?
Bum pret realitāti - sirds sāp. No tā jau vieglāk nepaliek. Un varbūt tā ir pat labāk. Vismaz beidzot kaut kas īsts manā sirdī. Pumpis, bļe. |
|
|
| |
[Jan. 23rd, 2005|11:58 am] |
|
Mācos runāt ar sevi. Varbūt būs jauns domubiedrs. |
|
|