|
Dec. 1st, 2005|12:36 pm |
Es esmu narkomāns. Paradoksāls izņēmums no ierastā redzējuma, jo esmu narkomāns, kas nelieto narkotikas. Atkarība veidojas no hipertrofētās empātijas spējām, sajauktām ar vēlmi patikt visiem. Bezapzināta spēja iejusties jebkura ādā, pat ja šī āda pieder tikai laba režisora prātā radītam tēlam - talantīgi nospēlētam, taču tikai iedomu auglim.
Vai tu zini, cik briesmīgi ir iet un dzirdēt savu elpu? Soļot pa cilvēku piepildītām ielām un degt iekšējā vientulībā? Redzēt uz ielas guļošus alkoholiķus un skaidri apjaust, ka viņu vietā varu būt es? Izdedzinātām vēnām, asiņojošu degunu un visaptverošām sāpēm. Un visam pāri skarbi klaudzošus narkotiskās abstinences veserus, kas industriālās mūzikas monotonumā perfekti iezīmējot ideāli noslīpēto krišanas trajektoriju dzen klusā ārprātā.
Šīs ir mana basketbola piezīmes. Lai arī nekad neesmu izjutis bumbas aicinājumu, es sāku skaudri saprast, ko nozīmē lomkas. Tā ir bezgalīga fokusēšanās uz narkotikām, tām vielām, kuras es, par laimi, nekad neesmu lietojis. Un vai tu zini, no nozīmē sajust lomkas noskatoties filmu par narkomāniem? Es vairs negribu zināt. |
|