| |
[Mar. 24th, 2006|12:01 pm] |
Pagrieziens pa labi, tagad stāt, trīs reizes palēcienam uz vienas kājas un sastingt bebra riesta dejas pozā. Ļauj cilvēkiem izbaudīt savas mākslinieciskās pašdarbības sekas un neaizmirsti apstaigāt skatītājus ar cepuri. Varbūt sametīsies pietiekami, lai jaunas kedas vairs negozētos skatlogu pavasarīgajā saulītē, bet gan drošu gaitu aizsāktu savu lēcienu pirmajā peļķē, vienlaicīgi spoguļojoties šajā smalkajā norādē uz palu ūdeņiem un plūdiem. Saules mirdzums bagātināja kedas ēnas atspulgu ar savdabīgu gaismas oreolu, rosinot vieglas analoģijas ar pareizticīgo ikonās redzēto.
- Svētīts! - kedas neeksistējošajās smadzeņu sinapsēs nozibsnīja gumijai_neraksturīgi_ātra doma, pirkli pirms atskanēja nodevīgais 'pļakš'..
Kedas apcere mirklī nolaidās no sakrālo debesu augstumiem uz daudzkārt prozaiskāko realitāti:
- Mitrs? Laikam asinis! Es mirstu!..
Taču brīvdomīgajam kedas nēsātājam bija maz rūpju par kedas sintētiskā kaučuka visticamākmākslīgo iespējamsintelektu, jo ceļā uz rīta saules briestošo varenību vēl daudzas peļķes bija jāiekaro.
Pļekš, pļekš, - skatītājiem par pārsteigumu, neievērojot peļķu satiksmes noteikumus, pa pilsētu skrēja keda, līdzi nesot svētlaimē smaidošo īpašnieku. |
|
|
