Apskatījos un (ļoti nerūpīgi) izlasīju Sveces rakstu par smirdošām kājām.. http://www.rigaslaiks.lv/Raksts.aspx?ye
Pirmā komentāra daļa izraisīja smaidu, jo, manuprāt, ir ilustrācija tam, kad kāds arguments tiek izmantots nevietā. Proti, ir runa par jautājumu - kas ir ķermenis un kādas ir tā robežas? Tjipa, izspēlē sorīta argumentu un tad - ko tu neteiksi! - piepeši mums nav zināms, kas ir ķermenis utml. (Tiesa, taču tad raksts būtu mazāk 'paradoksāls', būtu apskatīties Leibnica risinājumu šādai kontinuitātes problēmai, kur viņš tieši lai izvairītos no šāda sorīta argumenta, izmanto aristotelisko substancionālās formas nojēgumu. Ok, varbūt mūsdienās tas ir sūdīgs risinājums, taču tā bija atbilde kartēziskajam paradoksam uz kuru atsaucas pats svece. Turklāt ir arī diskutabli, cik lielā mērā pats Dek. šā iemesla dēļ bija atteicies no aristotelisma, jo šad un tad viņš pats izmanto subst. formas nojēgumu). + arguments ad baculum: ja svece dabūtu pa purnu, tad ilgi gan viņš nedomātu - vai tā bija mana dūre vai arī nenoteiktas piederibas molekulu mākoņa konstelācija utt. Risinājumu viņš dabūtu ātri - tā bija mana roka, kas viņam iesita. Tas pats arī par darbībām - es esmu atbildīgs par to, ko spēju novērst. Tjipa, pat ja nezinu vai konkrētās molekulas, kas izraisa smaku 'metafiziskā nozīmē' ir manas, taču - ja varu novērst, tad esmu par tām atbildīgs. Citādāk arī pēc ejakulācijas es nezinātu - tā ir mana sēkla vai ne un sekojoši - nekādus alimentus nemaksātu. utt & utjpr. Līdz ar to - ja manā ķermenī ir ķīm. procesi, kas rada citiem nepatīkamas smakas, tad tās ir jānovērš. Protams, svece jautātu - bet relatīvisms? - tjipa - ko darīt, ja man nepatīk frizūra utml? Un te, manuprāt, slēpās tas, kāpēc, šķiet, komentārs iebrauca nedauz auzās. Proti, daudzas smakas (piem., sviedri, gaļas pūšana utml.), kas izraisa riebumu, nepatiku - nav relatīvas vai kultūras noteiktas, bet gan universālas. (skat., piem., par smaku fenomenoloģiju kolnai vai milleru). līdz ar to - ja attieksme pret frizūru ir gaumes/kultūras noteikta, tad pret daudzām smakām to nosaka fizioloģiski faktori. un es neredzu nevienu utilitāru argumentu, kas ļautu kādām indivīdam radīt situāciju, kurā viņa vainas dēļ tiek izjusti fizioloģiski nepatīkamas sajūtas. (Vienīgas izņēmums (te arī piekrītu svecem) būtu - ja indivīda fizioloģiskās īpatnības neļauj viņam izbeigt smakot - tad šeit attieksmei būtu jābūt līdzīgi kā ar invalīdiem vai fiz. deformētiem - būtu jābūt iecietīgiem). Man ir grūti kaut ko spriest par smakojošo kāju gadījumu - neesmu interesējies un arī šī piezīme ir ātrs uzmetums, taču, šķiet, viņam vajadzēja norādīt uz lietā izmantotajiem juridiskajiem argumentiem. Tad gan sveces raksts varētu būt interesants.
Pirmā komentāra daļa izraisīja smaidu, jo, manuprāt, ir ilustrācija tam, kad kāds arguments tiek izmantots nevietā. Proti, ir runa par jautājumu - kas ir ķermenis un kādas ir tā robežas? Tjipa, izspēlē sorīta argumentu un tad - ko tu neteiksi! - piepeši mums nav zināms, kas ir ķermenis utml. (Tiesa, taču tad raksts būtu mazāk 'paradoksāls', būtu apskatīties Leibnica risinājumu šādai kontinuitātes problēmai, kur viņš tieši lai izvairītos no šāda sorīta argumenta, izmanto aristotelisko substancionālās formas nojēgumu. Ok, varbūt mūsdienās tas ir sūdīgs risinājums, taču tā bija atbilde kartēziskajam paradoksam uz kuru atsaucas pats svece. Turklāt ir arī diskutabli, cik lielā mērā pats Dek. šā iemesla dēļ bija atteicies no aristotelisma, jo šad un tad viņš pats izmanto subst. formas nojēgumu). + arguments ad baculum: ja svece dabūtu pa purnu, tad ilgi gan viņš nedomātu - vai tā bija mana dūre vai arī nenoteiktas piederibas molekulu mākoņa konstelācija utt. Risinājumu viņš dabūtu ātri - tā bija mana roka, kas viņam iesita. Tas pats arī par darbībām - es esmu atbildīgs par to, ko spēju novērst. Tjipa, pat ja nezinu vai konkrētās molekulas, kas izraisa smaku 'metafiziskā nozīmē' ir manas, taču - ja varu novērst, tad esmu par tām atbildīgs. Citādāk arī pēc ejakulācijas es nezinātu - tā ir mana sēkla vai ne un sekojoši - nekādus alimentus nemaksātu. utt & utjpr. Līdz ar to - ja manā ķermenī ir ķīm. procesi, kas rada citiem nepatīkamas smakas, tad tās ir jānovērš. Protams, svece jautātu - bet relatīvisms? - tjipa - ko darīt, ja man nepatīk frizūra utml? Un te, manuprāt, slēpās tas, kāpēc, šķiet, komentārs iebrauca nedauz auzās. Proti, daudzas smakas (piem., sviedri, gaļas pūšana utml.), kas izraisa riebumu, nepatiku - nav relatīvas vai kultūras noteiktas, bet gan universālas. (skat., piem., par smaku fenomenoloģiju kolnai vai milleru). līdz ar to - ja attieksme pret frizūru ir gaumes/kultūras noteikta, tad pret daudzām smakām to nosaka fizioloģiski faktori. un es neredzu nevienu utilitāru argumentu, kas ļautu kādām indivīdam radīt situāciju, kurā viņa vainas dēļ tiek izjusti fizioloģiski nepatīkamas sajūtas. (Vienīgas izņēmums (te arī piekrītu svecem) būtu - ja indivīda fizioloģiskās īpatnības neļauj viņam izbeigt smakot - tad šeit attieksmei būtu jābūt līdzīgi kā ar invalīdiem vai fiz. deformētiem - būtu jābūt iecietīgiem). Man ir grūti kaut ko spriest par smakojošo kāju gadījumu - neesmu interesējies un arī šī piezīme ir ātrs uzmetums, taču, šķiet, viņam vajadzēja norādīt uz lietā izmantotajiem juridiskajiem argumentiem. Tad gan sveces raksts varētu būt interesants.
16 comments | Leave a comment
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}