Es pēdējā laikā esmu nedaudz apjucis jautājumā par dažu kultūras darbinieku un atsevišķu mediju vēlmi pieprasīt kultūras ministres atkāpšanos no amata. Iemesls apjukumam ir vienkāršs. Es neesmu ministres pusē, jo neesmu sekojis līdzi viņas lēmumiem. Taču kultūristu apgalvojumi mani arī nepārliecina. Uzreiz miskastē gribas izmest literātu apgalvojumus par latviešu valodas un literatūras saglabāšanu. Tādi izteikumi man šķiet pārāk patētiski un, iespējams, arī maldīgi, jo ir grūti identificēt literatūru vai mākslu tikai ar 'augsto' galu. Vai arī pieņemt, ka tikai literatūra veido valodu vai mistisku identitāti.
Diemžēl bieži vien, kad tiek runāts par kultūras nedienām, tad ignorē vienkāršo 'culture from below' nojēgumu. Pret pieļāvumu, ka ar kultūru netiek identificētas augstās mākslas, vēršas mūsu aristokrāti un elitisti, jo tas liktu viņiem atteikties no institucionalizētām 'pareizajām rīcībām', kas ir viņu statusa pamatā. Tāpēc es uzskatu, ka nav vajadzīgs tendenciozi salīdzināt U. Bērziņa tulkojumus un K. Apšukrūmu, jo viņu darbiem ir dažādi uzdevumi (šādu salīdzinājumu veic P. Bankovskis). Tādējādi es neuzskatu arī, ka kultūras ministrijai būtu jārūpējas tikai par aristokrātiskajām mākslām. Manuprāt, tās uzdevums ir daudz plašāks un sevī iekļauj arī pašdarbniecības līmeņa nodrošināšanu. Katrā ziņā - no augstās mākslas nav atkarīga mūsu "nacionālā identitāte" vai latvju valodas liktenis.
Ja par tiešu naudas došanu kādam māksliniekam, tad vajadzētu arī pašiem kultūristiem izdomāt godīgus līdzekļu sadales kritērijus. Pieļauju, ka objektīvākais kritērijs būtu starptautiska atzinība. (Valsts maksā par savu tēlu ārzemēs). Šajā gadījumā, varētu runāt par dažiem mūsu mūziķiem, teātra darbiniekiem utt. Literātus diemžēl es pagaidām vēl neredzu šajā kategorijā. Lai uzlabotu stāvokli, valstij varbūt vajadzētu izvēlēties dažus labākos darbus un mēģināt palīdzēt tos publicēt citās valodās, lai redzētu vai konkrētie literāti vispār ir interesanti citiem. Ja nav, tad ir jāgaida citi darbi. Pretējā gadījumā man šķiet nedaudz absurdi, ka tikai lokāli zināmi 20 autori sev sadalīs radošās stipendijas uz gadu (turklāt - vai tiešām literātiem nav pieejama neviena rezidence ārvalstīs?), bet ieguvums nav zināms.
Un pēdējais iebildums, ko šad un tad lasu kultūristu aprindās, ir pieņēmums, ka ministrei nav sapratnes par kultūru (Kā teiktu Ikstena - viņa ir stulba!). Šo aspektu es arī īsti neizprotu, jo ir grūti runāt par vienu monolītu kultūras sfēru, ko nu īstie zinātu, nedz arī es ticu, ka ir iespējami visu pārzinoši renesanses cilvēki. Visticamāk, katrs zina atsevišķas jomas un par citur notiekošo viņam ir visnotaļ miglaina bilde. Turklāt man ir intuīcija, ka kultūrai tieši pietrūkst cilvēki, kas ir no citas vides, i.e., spēj normāli to vadīt un menedžēt un nevis savu subjektīvo gaumi (vai draugu bīdīšanu) padarīt par valsts kultūrpolitikas postulātiem. Piemēram, varbūt tieši ekonomiski domājošs ministrs varētu ieraudzīt, ka Venēcijas biennālei faktiski nav nopietnas atdeves, bet ir noteikta draugu loka plezīrs ārzemēs.
Diemžēl bieži vien, kad tiek runāts par kultūras nedienām, tad ignorē vienkāršo 'culture from below' nojēgumu. Pret pieļāvumu, ka ar kultūru netiek identificētas augstās mākslas, vēršas mūsu aristokrāti un elitisti, jo tas liktu viņiem atteikties no institucionalizētām 'pareizajām rīcībām', kas ir viņu statusa pamatā. Tāpēc es uzskatu, ka nav vajadzīgs tendenciozi salīdzināt U. Bērziņa tulkojumus un K. Apšukrūmu, jo viņu darbiem ir dažādi uzdevumi (šādu salīdzinājumu veic P. Bankovskis). Tādējādi es neuzskatu arī, ka kultūras ministrijai būtu jārūpējas tikai par aristokrātiskajām mākslām. Manuprāt, tās uzdevums ir daudz plašāks un sevī iekļauj arī pašdarbniecības līmeņa nodrošināšanu. Katrā ziņā - no augstās mākslas nav atkarīga mūsu "nacionālā identitāte" vai latvju valodas liktenis.
Ja par tiešu naudas došanu kādam māksliniekam, tad vajadzētu arī pašiem kultūristiem izdomāt godīgus līdzekļu sadales kritērijus. Pieļauju, ka objektīvākais kritērijs būtu starptautiska atzinība. (Valsts maksā par savu tēlu ārzemēs). Šajā gadījumā, varētu runāt par dažiem mūsu mūziķiem, teātra darbiniekiem utt. Literātus diemžēl es pagaidām vēl neredzu šajā kategorijā. Lai uzlabotu stāvokli, valstij varbūt vajadzētu izvēlēties dažus labākos darbus un mēģināt palīdzēt tos publicēt citās valodās, lai redzētu vai konkrētie literāti vispār ir interesanti citiem. Ja nav, tad ir jāgaida citi darbi. Pretējā gadījumā man šķiet nedaudz absurdi, ka tikai lokāli zināmi 20 autori sev sadalīs radošās stipendijas uz gadu (turklāt - vai tiešām literātiem nav pieejama neviena rezidence ārvalstīs?), bet ieguvums nav zināms.
Un pēdējais iebildums, ko šad un tad lasu kultūristu aprindās, ir pieņēmums, ka ministrei nav sapratnes par kultūru (Kā teiktu Ikstena - viņa ir stulba!). Šo aspektu es arī īsti neizprotu, jo ir grūti runāt par vienu monolītu kultūras sfēru, ko nu īstie zinātu, nedz arī es ticu, ka ir iespējami visu pārzinoši renesanses cilvēki. Visticamāk, katrs zina atsevišķas jomas un par citur notiekošo viņam ir visnotaļ miglaina bilde. Turklāt man ir intuīcija, ka kultūrai tieši pietrūkst cilvēki, kas ir no citas vides, i.e., spēj normāli to vadīt un menedžēt un nevis savu subjektīvo gaumi (vai draugu bīdīšanu) padarīt par valsts kultūrpolitikas postulātiem. Piemēram, varbūt tieši ekonomiski domājošs ministrs varētu ieraudzīt, ka Venēcijas biennālei faktiski nav nopietnas atdeves, bet ir noteikta draugu loka plezīrs ārzemēs.
36 comments | Leave a comment
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}