Nē, nauda nav liela. Taču tā ir arī tik maza, ka jebkurā gadījumā, ja vien nav mantojums, literātam nāktos vēl piestrādāt, lai sevi pienācīgi nodrošinātu. Īsāk sakot, man šķiet, ka prasītā summa ir izvēlēta nejauši vai arī var pieņemt, ka pamatojums summai nav pieejams publiski. Tas ir punkts viens. Punkts divi. Es nezinu, cik jēdzīgi ir dot naudu par darbu, kas nav vēl izdarīts. (Sevišķi tāpēc, ka runa ir par darbu, kur nav tik skaidri kritēriji kā akadēmiskam darbam, kas lielākoties ir mehānisks.) Domāju, ka ieguldīto laiku, ja darbs izrādās jēdzīgs, var kompensēt arī citādāk. Piemēram, ko jau minēju, valsts atbalstītu post factum popularizēšanu, tulkošanu, izdošanu v.tml. Protams, nelielās vides dēļ pastāv liela nepotisma iespēja, kad savējie atbalstītu savējos vai arī uztieptu savus gaumes spriedumus. Tas nozīmētu, ka vajadzētu ļoti skaidrus kritērijus. Punkts trīs. Diemžēl tas, ka fonds dod naudu tikai tad, ja ir jau publicēta grāmata izskatās pēc nejēdzīga apļa (līdzīgi kā meklējot pirmo darba vietu, kad visur pieprasa x gadu pieredzi). Taču tur varētu būt jēdzīgs pamatojums, jo tas nozīmē, ka ir lielāka iespēja, ka cilvēks pabeigs darbu un nevis vienkārši metīs plinti krūmos un tādējādi radītu zaudējumus.

Par Rukšāni. Jā, tiesa, viņa tur ir bijusi. Taču tas vēl nenozīmē, ka viņas skatījums ir objektīvs, jo to viegli var aizmiglot dažādi aizspriedumi, vēlme tomēr uzpucēt savas spalvas, pašas ieinteresētība utt. Protams, tas vēl nenozīmē, ka viņas teiktais ir aplams. Man vienkārši tas nav zināms.