10 Jūlijs 2014 @ 04:04
Pasaules kauss 2014  
Lai arī fināla spēle norisināsies svētdien, domrakstu par FIFA Pasaules kausu 2014 jūs varat lasīt jau šodien, jo mēs, žurnālisti, draudzējamies ar modi, vienlaikus cenšoties to apsteigt. Tomēr lieki nebēdājiet – ja fināla laikā, teiksim, Miroslavs Kloze (nejaukt ar Miroslavu Kodi) izies uz laukuma dzēris un sāks rakstīt texxxtus, tad arī tam mēs atvēlēsim kādu pārdomu pilnu vārdu. Tagad gan par visu pēc kārtas.

Pasaules kauss. Kas tad īsti ir Pasaules kauss? Tā ir lieliska platforma, kur pulcēties tiem ļaudīm, kas mīl spēlēt bumbu, kopā ar tiem, kam kaut kur vajag atmazgāt naudu, turklāt šo pulcēšanos organizēt milzīga vojeristu bara priekšā. Īsāk sakot, Pasaules kauss ir tādi svētki, kuru priekšā pat Federera rakete aiziet dirst. Lai arī komandas šeit sevi prezentē kā nacionālās izlases, mēs esam pietiekami izglītoti, lai saprastu, ka vienlīdz jēgpilni ir teikumi "Šodien Kotdivuāra spēlē pret Urugvaju" un "Šodien Kalns spēlē pret Jūru", tomēr ērtības labad pieturēsimies pie valstiskā dalījuma, neiztirzājot ļaužu kāri pēc piederības arbitrārām institūcijām. Tā vietā darīsim to, ko futbols paredz darīt tā skatītājiem – dvest; dvest laimē, dvest riebumā, dvest garlaicībā, vienkārši konstanti dvest.

Tomēr ja jau esam sākuši uz filozofiskās nots – jums nešķiet riktīgi hujova, ka mūsdienās joprojām tiek nošķirts vīriešu futbols no sieviešu, turklāt tādā mērā, ka man pat tas nav īsti jāuzsver, ja saku Pasaules kauss, jo jūs uzreiz saprotat, ka runāju par Pasaules kausu vīriešu futbolā? Es te nerunāju par kaut kādām alkām pēc 50/50 dzimumu sadalījuma kvoruma, kas būtu neapšaubāms pazors, bet gan par to, ka man kā futbolistei pat sapņot nav ļauts, ka es varētu reiz zelta nākotnē maisīties pa Arjena Robena nesmukajām kājām, un nevis tāpēc, ka es būtu slikta futboliste (t.i. kas būtu absolūts leģitīms iemesls tam, kāpēc es nekad nedriblētu starp tām viņa kājām to bumbu), bet tāpēc, ka man ir slikts dzimums, vismaz futbola mērogā. I woke up like this, saprotiet, tā nav mana vaina! Karoče, kur ir tās karstasinīgās ukraiņu feministes, kad viņas visvairāk vajag, kur ir? Protams, ja šodien sieviešu līgas integrētu, tas nozīmētu, ka sievietes profesionāli spēlēt futbolu vairs nevarētu nekur, jo vīriešu spēlētāju īpatsvars viņas vienkārši izēstu, bet, uzturot segregātas līgas, vienlaikus nenodrošinot tām vienlīdzīgus finansiālos resursus un mediju pārklājumu, mēs tikai turpinām kultivēt stereotipu, ka sieviete vistuvāk Pasaules kausa marķētai futbolbumbai tiek tad, kad paliek stāvoklī un pati pēc tādas sāk izskatīties. Karoče, Valērij Belokoņ, ja tu šito lasi, tad, lūdzu, pasaki Romānam Abramovičam, lai viņš pasaka Hosē Mauriņo, lai viņš pasaka Petram Čeham, ka viņa saulīte jau ir norietējusi, un viņa vietā nopērk Serēnu Viljamsu, kura ir tik atlētiska, ka ar vienu roku, vārtos stāvēdama, varētu athujārīt jebkuru. Es vienkārši ticu Čelsijas klubam kā trendsetteriem, un, ja kaut ko izdara trendsetteri, tad pēc pārdesmit gadiem to izdarītu arī tie, kam dzīvē galvenais ir piedalīties.

Atkāpe, kurā atvainojos, ka izklausos kā Kreipāna skoliņas absolvente, kas runā par visu, izņemot par to, ko vajag. Es vienkārši šobrīd esmu drusku sarijusies driģenes (tas ir tāds kā bioamfiks, ar ko tašķījās senlatvieši – red. piezīme).

Svētdien, tātad, finālā viena otrai stāsies pretī Argentīnas un Vācijas valstvienības. Nevaru noliegt, ka šis fakts drusku vairo manu pašapziņu. Tad, kad 12. jūnijā sākās Pasaules kauss, es savam futbola čomiņam lepni stāstīju, ka no 32 izlasēm man ir četras favorītes, divas nīstamās un 26 komandas, pret kurām jūtu neitrālas jūtas, ko tomēr negrasītos ierobežot, ja spēļu skatīšanās laikā tās vēlētos pāraugt lielās simpātijās vai naidā. Četras favorītes sastāvēja no Portugāles, Anglijas (patika pret abām nāca no personiskiem, drīzāk ar ģeogrāfiskiem, nevis spēles manieri saistītiem iemesliem), kā arī Argentīnas un Vācijas. Uz jautājumu, kāpēc abas pēdējās, atbildēju jau mazliet iedzērusi, tāpēc izplūdu garstāstā, kā šīs divas komandas attieksmes ziņā ir viena otras antonīms un kā visas pārējās 30 izlases tām izkārtojas kaut kur pa vidu, bet es augsti cienu galējības un tāpēc arī tāda izvēle, tomēr nenoliedzu, ka vairāk pārdzīvošu līdzi Argentīnai. Tiesa, mans arguments tobrīd vairāk balstījās manā dzērienā, nevis konkrētos faktos, bet tas nekas. Es drusku ceru, ka tas čomiņš vismaz būs guvis mācību dzīvē un sapratīs, ka patiesība visbiežāk ir paslēpusies sarkanvīna mutēs, nevis filozofijas hrestomātijās.

Jebkurā gadījumā, spēlēm es tiešām biju apņēmusies sekot līdzi ar lielu centību, ko arī darīju – pirmo piecu dienu laikā es neizlaidu nevienu spēli (tātad noskatījos trīs katru dienu), taču sestajā dienā nācās izlaist veselas divas ar pusi, ko centos kompensēt pēcāk, lasot tos play by play aprakstus, ko citkārt, man šķiet, neviens īsti nelasa. Tagad atskatoties, jāsaka godīgi, ka šī čempionāta grupu spēles radījās gandrīz vai interesantākas par izslēgšanas spēlēm. Piekritīsiet taču, ka pat ceturtdaļfinālos vēl vairums komandu izskatījās tā, it kā būtu nozvērējušās spēlēt nervozu zaķpastalu futbolu, kamēr grupu stadijā viss vēl rādījās itin brašās krāsās. Pirmās dalītās jūtas piegādāja Spānijas un Nīderlandes spēle – šīs kā reiz bija divas komandas, kurām emocionālu apsvērumu dēļ visvairāk vēlēju izgāšanos. Gan jau atceraties, ka 2010. gadā šīs abas komandas tikās finālā, un, lai nolād mani dievs, ja meloju, cik nenormāli garlaicīga spēle tā toreiz bija – lai arī to es iemācījos krietni pēcāk, nevis skatīšanas brīdī. Spēles laikā tomēr sāku just tādu kā zināmu žēlumu pret spāņiem, jo redzēt to burkānu ģermāniskās krēpu gaviles tomēr ir neizturami. Saprotiet, man nav iebildumu, ka viņi ir gari, ātri, atlētiski un nesmuki. Man ir iebildumi pret to, ka viņi spēlē nepieklājīgu, rupju futbolu un nemāk daivot ar gaumi. Jau tobrīd mana sirsna bailēs ietrīcējās, ka ar ko tādu tikt galā varētu tikai fašistiskā Vācija, taču par lielu nelaimi viņiem nebija lemts tikties ātrāk kā finālā, ja vispār. Esmu priecīga, ka manas bailes izrādījās aplamas. Lielākais grupu spēļu pārsteigums droši vien bija pastarīte Kostarika, kuru neviens īsti nebija ņēmis par pilnu. Man šķiet, ka visiem tiem top scorers un best goals vajadzētu ieviest līdzās arī labākās pastarītes titulu. Ja šoreiz tas pienāktos Kostarikai, tad 2010. gadā šis lepnais tituls viennozīmīgi būtu aizceļojis pie mīļās Ganiņas, kuru formastērpu apkaklītes atgadina tādas miniatūras Lielvārdes jostas. Tiesa, neraugoties uz āfrikāņu modi likt uzsvaru uz detaļām, šoreiz par vienos vārtos visseksīgākajām es sauktu tumšzilās francūžu formas ar baltajām krādziņām.

Vēl, pirms tiekam galā ar grupām, man atkal jāpadročī uz savu ieteikumu čomiņam nelikt naudu uz to, ka Anglija tiks laukā no grupas, lai gan manā galvā tobrīd tā, protams, no grupas bija izlidojusi tieši kopā ar pastarīti, nevis Italiano vero. Tas jums neinteresēs, bet tāpat pateikšu – man patīkamas trīsas sagādāja austrāļu Tims Keihils, kurš tāpat, protams, viens pats nabags nevarēja pavilkt visas komandas smago nastu, kā arī Klinta Dempsija cietumnieka cienīgā fizionomija. Lielā mērā tieši Dempsija un viņu vācu trenera dēļ man pat nebija ne cik žēl, ka ASV tika laukā no grupas. Amerikāņi futbolā ir drusku līdzīgi kā sievietes futbolā – neviens viņus tur atplestām rokām negaida, tomēr kļūst labāk. Deivids Villa pat ir atstājis Atletico, lai pievienotos kaut kādam apšaubāmam amerikāņu klubiņam! Tas tikai nozīmē, ka arī manam sapnim par miksētām līgām ir nākotne (lai arī ļoti tāla). Visvairāk no neitrālajām komandām man lika tvīkt Francijas valstsvienība, kad Benzemā un Grīzmans padeva viens otram jaukas piespēlītes, neatstājot pavēnī arī Pogbu. Tomēr neraugoties uz iesilušajām jūtām pret Francijas izlasi, jāatzīst, ka drusku žēl, ka viņi vinnēja Nigēriju, jo, ja tā nebūtu noticis, tad Vācijas ceturtdaļfinālā uz tablo spēles rezultātu vēstītu skandalozs uzraksts "NIG:GER".

Portugāle, kurai vēlēju labu personisku apsvērumu dēļ, diemžēl atkal izmantoja taktiku "tikko kā dabū bumbu, tā skaties, kur ir Ronaldu, un labāk atdod viņam", tāpēc nekur tālu tā netika. Tiesa, man jāatzīst, ka esmu Ronaldu fane, jo viņš atstāj tik iedomīgu iespaidu, ka tas jau kļūst mīļi. Ā, nu jā, un vēl arī tas, ka Ronaldu ir, iespējams, labākais futbolists pasaulē. Vācu vārstsargs Manuels Noiers, piemēram, savu iedomību nav vēl pacēlis tik augstā līmenī, tāpēc tā spēj tikai maigi krist uz nerviem. Lai arī man labi patīk gan Belģija, gan Argentīna (lasi: Laionels Mesī) (bet ja tev viņš nepatīk, tad lasi: Laionels Besī), tomēr nevaru noliegt, ka viņiem bija tīri labi paveicies ar pretiniekiem grupu fāzē, respektīvi, tie bija relatīvi nīkulīgi, tāpēc šo abu komandu tikšana cauri grupām vairāk liecināja vienkārši par veselo saprātu, nevis kvalitatīvu viņu spēles manieri. Argentīna mani mazliet ir pievīlusi, jo gaidīju no viņiem vairāk tango un kokaīnu, vairāk tādu Maradonnas glamūru, bet tā vietā dabūju Mesī, kurš mierīgi var atļauties pusspēli apvainojies nostaigāt pa laukumu, jo otru spēles pusi viņš visiem atgādinās to, kāpēc ir, iespējams, labākais futbolists pasaulē.

Kā jau minēju iepriekš, knock-out fāzes atstāja drusku pliekanu piegaršu, tāpēc tā vietā, lai stāstītu to, kāpēc manu sirdi līdz galam nesasildīja ne Čīle, ne Kolumbija, un arī ne Belģija, es labāk piedāvāšu jums kādu topu. Tas nebūs tops par skaistāko vārtu guvumu, par kuru visticamāk visādi bezgaumji dēvēs to mirkli, kurā Van Pērsijs ar galvu pa priekšu lidoja Spānijas vārtos, radot neizpratni par to, vai vārtos ielidoja bumba, vai tomēr viņa mozgas. Tas arī nebūs tops par to, kuram labāk piestāvētu sarkanā kartiņa. Tas būs tops par svarīgākajām ķermeņa daļām šī Pasaules kausa ietvaros:
4) Van Gāla seja – Nīderlandes treneris vienmēr izskatās tā, it kā tik tikko būtu pārēdies.
3) Grīzmana saraudātās acis – tad, kad Francija atzina Vācijas pārākumu (es nerunāju par 1940.gadu), Grīzmans, atskanot tiesneša pēdējai svilpei, sāka tik sirsnīgi raudāt, ka gandrīz apraudājos arī es. Tiesa, te gan jāpiebilst, ka kameras tik ilgi neieciklējās uz, teiksim, Kolumbijas spēlētāju asarām, kad tie zaudēja brazīļiem, un pat ne uz Deivida Luisa asarām, kad viņš katastrofāli debitēja kapteiņa godā, tāpēc varu visiem futbolistiem ieteikt asaras liet tikai tad, ja esat eiropieši ar skaistu seju.
2) Suaresa zobi – lai arī spēle pret Itāliju nebija pirmais atgadījums, kurā nāca klajā Suaresa zobi, tas tomēr ir pirmais gadījums, kurā šis zobu fejas kaitīgais ieradums ir izpelnījies tik dramatisku un, atļaušot sacīt, pārspīlētu sodu.
1) Neimāra mugura – tā kā karstasinīgā brazīļu tauta šobrīd nīst savus spēlētājus, kas otrdien uzgāja uz laukuma spēlē pret Vāciju, tad var uzskatīt, ka Neimārs tomēr ir ticis cauri sveikā. Piekritīsiet taču, ka salauztu muguru ir diezgan bad-ass uzskatīt par tikšanu cauri sveikā.

Par to, kā Vācija pusfinālā izvaroja Brazīlijas neeksistējošo aizsardzību neko sacīt es nevēlos, jo nav pieklājīgi aiziet ciemos un apsmiet namatēvu. Par to, ka Argentīna, atšķirībā no Kostarikas, tomēr izmantoja iespēju sodasitienos četrreiz iesist Nīderlandei ar lāpstu pa galvu, arī nav nekā daudz piebilstama. Lai arī ne visgraciozākajā veidā, tomēr vismaz Latīņamerikas zaudēto godu Mesī ar čomakiem atrieba. Labi, es varbūt tagad arī lecu pirms esmu pateikusi hop, bet būsim taču godīgi – kas tajā finālā tāds varētu notikt? Di Maria Milleram pateiks, ka viņa mamma ir vieglas uzvedības sieviete, un tāpēc viņš tam salauzīs degunu? Nebūsim idioti, vāciešiem nav nekādu ģimenisku goda jūtu, jo viņiem nav ģimeņu – viņi ir roboti. Varbūt Skolari būs zēnus friziera vietā aizvedis pie Dieva un tagad tie parādīs visiem, kur vēži ziemo? Diez vai Brazīlijā diemžēl. Tātad, kas ļaudīm visvairāk paliks atmiņā no šī kausa - Suaresa sakodiens? Ceru, ka nē, jo man viņu ir žēl, un man šķiet, ka tā vietā, lai viņu dedzinātu uz sārta katrs sodu izrakstītājs, viņam labāk vajadzētu nozīmēt psihoterapeita pakalpojumus, kurā viņš iemācītos spēli tik ļoti neņemt pie sirds. Kas tad paliks – Grīzmana asariņas? Arī ceru, ka nē, lai gan es pati biju tuvu ekstāzei tās redzot. Nu, kas tad? Tas, ka Brazīlija 2014 nav tas pats, kas Brazīlija 2002? Tas, ka Kostarika pierādīja, ka mazs cinītis var nogāzt lielu vezumu, ja pieņem, ka Liverpūles futbola klubs ir liels vezums un Pirlo pričene kopā ar Balotelli tumšo dvēseli ir vēl lielāks vezums? Vai arī tas, ka Grieķija pierādīja, ka arī ar letarģisku futbolu, ja vien to vada senlatviešu mītiskais tēls Karugunis, ir iespējams tikt līdz Round-of-16? Nu nē taču. Visiem paliks atmiņā tās foršās tiesnešu putas! Es tiešām nesaprotu, ka FIFA līdz šim bija iedomājusies bez tādām iztikt. Es tiešām gara acīm redzu - un tās man nebūt nav tuvredzīgas, ja! - kā viņi tādā sanāksmē viens otram saka:
-"Eu, džeki, moška tomēr ieviešam augsta līmeņa spēlēm kaut kādas kameras, lai tiesneši varētu replay-ot strīdīgas situācijas un tādējādi labāk pildīt savu darbu?"
-"Tu ko, slims esi, vecīt? Kādas vēl kameras? Viņiem taču vajag fucking PUTAS!"
-"Vecīt, tu esi ģēnijs, tev absolūta taisnība! Tā arī tad es rakstu, ja? Vajag putas."
-"Jā, tu tā arī uzraksti. Bet tu iztulko priekš brazīļiem, citādi tie vēl nopirks jaunkundzes putu vietā."
-"Ok."
 
 
( Post a new comment )
ro[info]roncijs on 10. Jūlijs 2014 - 12:29
ne tuvu necerēju, ka mētra ir kaut reizi skatījusies futbolu. šis viennozīmīgi pārsteidza, ļoti informatīvs apraksts ar nepievērtām acīm uz sīkumiem un vēders. nav arī nevajadzīgi daudz ciparu, kas mani kā cipargalvu nedaudz atstāja apdalītu. noteikti šo izprintēšu un iesiešu un ielikšu skapī blakus sporta žurnāliem no vācijas '06-tajā.
(Atbildēt) (Link)