Sākšu ar to, ka atkal biju pamatīgās grūtībās ar texta tēmas izvēli. Jau kaut kad iepriekš vienojāmies, ka galvenais kritērijs ir: "ir sāpe vai nav", jo radīt caur sāpēm pašam ir patīkamāk. Tad nu kaut kā nonācām līdz tam, ka rakstīšu par "Muzikālo banku", ko visi varēja vērot šosestdien LTV ekrānos 21:15, bet te man nekādas sāpes nav. Tā kā jāatzīstas, ka šo raidījumu skatījos ģeometriskā progresijā pieaugošā reibumā, šoreiz problēmas radīs tieši notikumu izklāsts, par ko parasti visiem skolā lika divnieku. Sajūtas arī diezgan līdzīgas kā rakstot domrakstu par grāmatu, kuru esi starpbrīža laikā tikai drudžaini izšķirstījis. Tomēr nepārprotami atceros vismaz trīs spilgtus notikumus:

1. vienam no P.E.R. dziedātājiem kaut kādu iemeslu dēļ mugurā bija kleita,

2. EK gandrīz veselu stundu nespēja piekrist manam apgalvojumam, ka Liene Bronuša (Candy) un Liene Šomase (Lenii) ir divi dažādi cilvēki nevis viena dziedātāja, kas nomainījusi uzvārdu savu laulību dēļ. beigās saderējām par to uz diviem latiem, bet tā kā EK naktī no sestdienas uz svētdienu pamatīgi atdauzīja sev galvu, viņa man pa kluso kabatā ielika veselus piecus latus, lai pati vēlāk ar taksistu norēķinātos ar savu radiodarbinieces apliecību,

3. Nikam Matvejevam un Arnim Mednim (nejaukt ar Artūru Medni ) vislabāk bija paticis Musiqq. tā kā es Musiqq vispār nevaru uztvert nopietni sevišķi pēc viņu izdziedātajām rindām, ka kaut kas, kam šodien dzimšanas diena, aicina uz glāzi piena. ja mani kāds savās svinībās cienātu ar pienu, es darītu tāpat kā sintija lenone būtu darījusi, iepazīstoties ar savu vīru, ja zinātu, pie kā šīs attiecības novedīs, - pagrieztos riņķī uz papēža un dotos prom. kāda sašutusi žurnāliste twitterī šo visu pēc raidījuma beigām komentēja ar "žēl, ka musiqq neuzvarēja, viņiem bija labs tonālā krēma tonis", kam es arī nevaru piekrist, jo apgaismojuma, kosmētikas izvēles vai grima speciālistes dēļ izskatījās, ka liela daļa dziedātāju Latvijā (to starpā jau minētie Musiqq) sasirguši ar slimību vārdā "ekzēma" (tautas valodā - pumpas).

Man pašai laikam vislabāk patika Fredis, jo nekā citādi nevaru izskaidrot to, kāpēc vakar EK atdoto parāda piecīti pēc visdārgākās veikala sulas un nocenotas vistu aknu pastētes iegādes iztērēju par diviem nedēļas laikrakstiem, kuru vāku rotāja tieši minētais Labvēlīgā Tipa dziedātājs. Laikam manas simpātijas Fredis paņēma jau tad, kad pa 204. mikriņā skanošo LR1 pateica, ka Arnis Mednis esot apgalvojis, ka nav nekā debilāka par Laura Reinika "Es skrienu", tāpēc tā droši vien arī uzvarēs. Cieņu izpelnījās nevis konkrētais viedoklis, bet gan nekautrēšanās ko tādu paziņot pa radio un principā kritiķu un tautas gaumes pilnīgs noliegums. Protams, nenoliegšu, ka manas simpātijas iespaidoja arī tuvas radinieces atsūtītā īsziņa "Es milu Fredi Ciekuru!!!".

Kā jau atzinos pirmajā rindkopā - man te nav nekādas sāpes. Citiem varbūt sāp, ka uzvarēja Nikolajs Puzikovs, jo viņš ir policists nevis dziedātājs, un skaidrs, ka bija jāuzvar Musiqq. Tās būtu visklasiskākās sāpes šī pasākuma sakarā. Visādiem mūzikas pazinējiem un cienītājiem, pie kuriem sevi nepieskaitu, sāp, ka tur bija tik sūdīgas dziesmas, un latviešu tauta vienkārši ir nojūgusies. Bet te taču nav nekā pārsteidzoša, un visiem taču ir iespēja klausīties sev tīkamos ierakstus, apmeklēt sev vēlamos koncertus, un beigu beigās vēl paņirgt par šādu sūdīgu pasākumu. Nekāda vaina, tā kā šonedēļ - bez sāpēm.

sākšu ar atvainošanos par texxxta kavējumu, kam, protams, ir pienācīgs attaisnojums - pārmērīga alkohola lietošana sestdienas naktī.
aivar, piedod! ((c) solveiga no "ugunsgrēka")

kā jau anete minējusi savā iepriekšējā texxxtā, lai mums būtu, ko sacīt par konkrēto tematu, tematam ir jārada spēcīgas jūtas - vai nu riebums un sāpes (kardināls pujats), vai liela laime (ugunsgrēks). tā kā ir pienācis laiks sevi sodīt par izklaidīga dzīvesveida piekopšanu, šoreiz par sāpēm - tātad izglītība. pirmoreiz to, ka izglītība mēdz būt neefektīva, sapratu apmēram 15 gadu vecumā, kad devos uz savu biedru mūzikas skolas izlaidumu. tas būtu bijis mans izlaidums, ja vien nebūtu to pametusi. līdz tam bija licies, ka mūzikas skola varētu būt radījusi kaut kādas prasības pret mūziku, bet ideāli sabruka, kad mūzikas skolas absolventes kopīgi vienojās par to, ka par izlaiduma neoficiālās daļas muzikālo noformējumu parūpēsoes european hit radio, kas varbūt tolaik bija vēl super fm.

šoreiz texxxts veltīts latvijas kultūras akadēmijai. nav jau tā, kas viss tur būtu sāpes un pārdzīvojums, piemēram, starpkultūru sakaru polijas programma, kuras studenti zina, kas ir adams mickevičš (mona liza) un viņu kursa vadītājs kšištofs pleca somā nēsā iespējas praktizēties polijā (monas lizas ballīte) un tamlīdzīgi, ir kruta (informācijas avots ir kāds no sks polijas stundentiem, kurš vēlējās palikt anonīms).
bet diemžēl šoreiz mans uzdevums bija izklāstīt pārdomas par kāda lka studiju kursa vienas lekcijas konspektu, kuru studentiem devis pats pasniedzējs, kurš visticamāk ir vīrietis, jo esmu dzirdējusi, ka viņš nodročī pie katra svešvārda, ko uzrakstījis. manam uzdevumam pakārtotais uzdevums bija uzminēt, kas tas par studiju kursu, kurā tiek mācīts kas tāds.

konspektam ķēros klāt vairākkārt, te iedzerot mazliet jaunā un revolucionārā sausā sidra (tiešām labs), te mazliet uzkurījot (so-so).
dotais konspekts attiecas uz trešo lekciju kursā, un tās nosaukums ir "zinātnes racionalitāte", bet nesapriecājieties, jo nekā racionāla turpmākajās desmit lappusēs es neatradu. lai Jūs saprastu, par ko tekstā ir runa, citēšu konspekta autoru: "Pārfrāzējot Vitgenšteinu var teikt, ka katra zinātniska teorija ir atšķirīga valodas spēle, bet zinātniskajām teorijām ir jābūt ar zināmu ģimenisku līdzību, kas ļauj mums tās uzskatīt tieši par zinātniskām valodas spēlēm." domāju, ka visi saprata, par ko ir runa - šis konspekts ir tikai spēle.

konspekta autors norāda, ka valoda ir "ne tikai mūsu domu, priekšstatu medijs", bet arī komunikācijas līdzeklis, bet, manuprāt, jebkuram jēdzīgam cilvēkam ir skaidrs, ka valoda, pirmkārt, ir komunikācijas līdzeklis, un, piemēram, es līdz šim nebiju iedomājusies par to, ka tā varētu būt arī mūsu domu, priekšstatu medijs. kas pie velna tas vispār ir? medijs ir texxxti.

pasniedzēja kungs arī veltījis vienu rindiņu tieši texxxtu lasītājiem: "Tas, kurš saprot kādu valodisko izpausmi, tas uzvedas ne tikai kognitīvi kā izzinošais subjekts, tas uzvedas arī kooperatīvi pret valodiskās izpausmes autoru, tas nonāk interakcijas attiecībās ar šo autoru." ļoti pateicos par Jūs mūžam kognitīvo un kooperatīvo uzvedību, kas palīdz veidot interakcijas attiecības interneta vidē. bez kognitīvas uzvedības tas nebūtu iespējams.

kad biju tikusi līdz šai vietai, izdomāju, ka studiju kurss varētu saukties apmēram "kādu valodu lietot, ja jārunā par zinātni, bet labāk būtu, ja auditorija neko nesaprastu?", bet nākamā rindkopa krasi mainīja manas domas, radās aizdomas, ka tas varētu būt studiju kurss "naivisma vēsture", jo kā bez maz vai definīcija tiek pasniegts tas, ka, lai mēs varētu būvēt kaut kādu kontaktu ar cilvēku, jāievēro vairāki likumi, piemēram, jārunā patiesība. wtf? tik daudz attiecību ir būvētas uz meliem, ka es neticu, ka ārpus kursa "naivisma vēsture" kāds varētu tam arī ticēt. komunikācija ir iespējama arī bez patiesības. mierīgi, draugi, mierīgi. un, lai noskalotu rūgtumu par to, ka visam varam ticēt tikai 50/50, noder sandras mētras ieteikums paņemt pa 50.

teorētiski augstākajās mācību iestādēs būtu jāsniedz zināšanas, kuras pēcāk izmantot dzīvē. bet es ticu, gan jau pasniedzējs dročīšanas starplaikos pats mājās lūdz dievu par to, lai studenti sadzīviskās sarunās nesāktu lietot šādus vārdus: komunikatīvā racionalitāte, zinātnes racionālā mitoloģija, kognitīvi instrumentālā racionalitāte, konsenss, temporāla komunikācijas kopa, komunikatīvs diskurss, kulturālā un ideoloģiskā determenētība, principiālā falsificējamība, diskursīvā metateorija, interteorētiskā diskursa principiālā iespējamība, metodoloģiskais monisms.

teikšu godīgi - ja kāds sarunā ar mani mēģinātu lietot šādus vārdus, viņš dabūtu pa muti, bet sāpe nav tikai iespējā, ka kāds kultūra akadēmijas kultūras teorijas un vadībzinības bakalaura studiju programmas students/absolvents to tiešām varētu iemācīties un pielietot dzīvē. sāpe slēpjas faktā, ka cilvēkiem vispār kaut kāds tāds marazms jāmācās, kaut arī, pēc studiju programmas nosuakuma spriežot, bērniem būtu jāmācās, kas bija mona liza un kā uztaisīt monas lizas ballīti. cilvēkiem, tostarp anetei konstei kaut kas tāds ir jāmācās. turklāt laikā, kad texxxti ir pieteikti ne tikai literatūras gada balvai (tas nav joks), bet arī sviesta cibas lielāko dzērāju statusam (tas nav joks, vienīgi tāds konkurss vēl nav izdomāts), kas nozīmē, ka vēl vairāk laika nekā iepriekš mums jāvelta lietām, ko mīlam.