Kurmja stāsti
Kurmītis aug griezdamies, kad sēžu ārā un runāju pa telefonu, viņš pēc ieraduma mēģina ierausties man klēpī; nu vairs tas pie labākās gribas nav izdarāms. Man nekad agrāk nav bijusi darīšana ar tik lieliem suņiem, tāpēc šķiet savādi, ka tik jauns kucēns var būt stabila vilku suņa izmērā. Un vēl es ļoti gribētu zināt, kas Kurmītim tēvs. Mamma mastifs, bet viņam purns nav ne nokarens, ne plakans, kaut gan ir mastifiem raksturīgais masīvais krūškurvis un viss ķermeis kopumā. Ķepas lielas kā Bernes ganu sunim, kažoks melns. Vairs nav kā lācītim, tagad spīdīgi melns un viegli viļņains, ļoti biezs. Un vēl mēs šodien atklājām, ka Kurmītim starp pirkstiem ir pamatīga peldplēve. Agrāk vajadzēja paskatīties, jo viņš bieži izrāda neveselīgu un pārliecīgu interesi par mazo, veco lopu dzirdināmo dīķi; lietus arī viņam patīk. Nebūs kāds ņūfaundlends garām gājis? :)