Es vienmēr esmu zinājusi, ka mani armijas zābaki ir vislabākie zābaki pasaulē. Kad viens liels un melns, un nikns suns tikko gribēja man iekost potītē, tie viņa zobiem izrādījās par cietiem. Un, kamēr viņš tur centās pie manas potītes, es paspēju viņu vest pie prāta un ieskaidrot, ka cilvēkiem kost nedrīkst. Pēc tam bija draudziņš un pavadīja mani veselu pusceļu līdz pieturai.

Un vēl man nepaveicās - uzskrēju virsū mētelīša virinātājam. Gribēju jau pēc veca pieraduma izsaukties: "O, kakoj u vas maļeņkij! A ja dumala, takih ņe bivajet!", tak saņēmos, nosmīnēju bārdā un pagāju garām.

Tādi, lūk, man piedzīvojumi, ejot izņemt bērnu no skolas. :P