Apdziesti, mēnes,
liliju un suņu gaismekli!

Netiecies pēc dvēseles
šai nežēlīgajā īstenībā,
kas man sāp līdz pat kauliem.

Nezīmē noslēpumaini
šīs izbadējušās mutes,
kas piebāztas vienīgi ar rupjmaizes metafiziku.

Neizplet spārnus
pāri sapuvušās uguns
akmeņainajam līdzenumam.

Apdziesti, mēnes!
Apdziesti, lūdzams!

Lai kautrie pēc sirds patikas spētu viens otru mīlēt necaurredzamā tumsā,
lai pazemotie saplīsušos zābakos spētu dziedāt serenādes bezmiesīgajām piļu saimniecēm,
lai kropļi, kaili un paļāvīgi, atdotos nakts miesas kārībām,
lai gļēvuļi mirtu kā varoņi, stāvot uz iztēles barikādēm,
lai izsalkušie ar bezkaunīgu tīksmi spētu iekosties sapelējušas maizes riecienā,
lai aklie spētu teikt: "Mēs neredzam tāpēc, ka nav mēnesnīcas!",
lai ubahi skaļā balsī nosapņotu sevi par karaļiem melnās, līdz zemei krītošās mantijās,
lai izraidītie spētu iznākt brīvībā no tumšās pazemes
un appludinātu zemi paši ar savu gaismu gluži kā zvaigznes,
lai izkurtējušie zagļi uzlauztu ziedojumu kastītes,
kur ubagi sametuši tikai viltotu sīknaudu,
lai sapņotāji iegremdētu savas rokas naktī,
meklējot tur citu mēnesi, kas nelīdzinātos saplacinātam galvaskausam
un lai mātes saviem bērniem graustos pūlētos iestāstīt: "Mēs dzīvojam pilī, kas ieslīgusi pekles tumsā..."

Vai dzirdi, mēnes?
Apdziesti,
suņu un nekam nederīgo dzejnieku gaismekli!