 |
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) black_data | |
|
|
|
|
Runājot par citu audiovizuālo saturu, man ir reālas grūtības atrast kādu seriālu, ko es gribētu skatīties. Pirms brīža es nolēmu, ka šis vakars pārmaiņas pēc nebūs tas, kurā es mēģināšu noskatīties kādu filmu, tāpēc pa ilgiem laikiem iegāju Netfix, un nekas man nerada tādu dzīves bezjēdzības sajūtu, kā mēģinājumi tur atrast ko skatīties. Kopš Bojack noskatīšanās, ir iznākušas septiņas Rick & Morty sezonas, kas bija tāds kā plāksteris. God knows cik ilgi viņš vēl izvilks, bet tās ir kādas desmit sērijas gadā, vai pat vēl retāk. Paskatījos, ko es neesmu noskatījies no Black Mirror pirms septītās sezonas. Sagūglēju vienas epizodes apskatus, un ātri vien atmetu šo domu. Es saņēmos līdz galam noskatīties Game of Thrones, bet es nepabeidzu "House of Dragon" pirmo sezonu. Ok, "Cunk on Earth" un "Britain" bija easy game, bet komēdija vispār ir atsevišķs plauktiņš. Bet arī tur ir Bo Burnham ar savu "Inside", un tā latiņa ir fucking augstu. Varbūt jādod iespēja "Dune"? Kaut kad būs arī "Blade Runner 2099". "Andor" esot labi uzrakstīts skripts. So, I don't know, un es zinu, ka arī visu varenais internets man nevar palīdzēt.
Tags: kino, seriāli
|
|
|
|
|
|
|
|
|
f | |
|
|
|
|
šodien bija tāds mirklis, ka vispār nezināju, ko lai ēd. staigāju gar plauktiem, cerībā, ka trāpīsies kaut kas, ko gribēsies apēst, un nekā. dīvainākais, ka es biju riktīgi izsalkusi. beigās pamanīju kaut ko pēc skata pazīstamu. saucās dārzeņu ragū. nesapratu, kāpēc, jo tur taču vista. vistu negribējās. bet labi. izrādījās, tie bija puķkāposti, nevis vista. apēdu, bija labi. tagad meklēju recepti.
jo (lielos vilcienos un mazos tvaikoņos) man ir zudusi iedvesma gatavot, veikalā nezinu, ko pirkt, jo nekas neuzrunā, un ledusskapis diezgan tukšs. zudusi iedvesma gatavot un nezinu, ko ēst. kur tas vispār redzēts.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
black_data | |
|
|
|
|
Pirms gadiem, teiksim, astoņiem manā virzienā ielidoja uzbrauciens, ka es cibā esmu sācis rakstīt par filmām. Šo es atcerējos, jo parunājos Bluesky ar cilvēku, ar kuru es neesmu komunicējis tos pašus gadus astoņus, un saruna nonāca līdz "hipseri, kas katru gadu rada nevienam nevajadzīgus produktus". Tas "nevienam nevajadzīgais produkts" ir Latvijā tapušās filmas. Šodienas es uz to uzbraucienu (par rakstīšanu cibā, ne hipsteriem) varētu atbildēt: "Yeah, bitch, jo man vairs nav jāskatās Marvel filmas, un man tagad ir ko teikt." Daži zina, ka šī trauma ir tik dziļa, ka mani ir grūti piespiest noskatīties kādu Marvel filmu, un šī iemesla dēļ es tikai pēdējā gada laikā esmu noskatījies Dune un Blade Runner. Es esmu izaudzis par diezgan lielu snobu šo pēdējo astoņu gadu laikā, bet varu secināt, ka filmas man ir patikušas vienmēr, un tā vienmēr ir bijusi daļa no manas personības. Es pirms dažām dienām significan other parādīju "Pump Up The Volume", kas ir mana pusaudžu laika favorītā filma, kas ne tikai joprojām ir laba, un dod iespēju mani drusku labāk iepazīt, bet es arī zināju, kāda ir šīs nosacīti marginālās filmas nozīme vienā konkrētā kontekstā. Tā ka nav tā, ka es mīlestību pret kino atklāju sevī negaidīti un nosacīti nesen.
Tags: kino
|
|
|
|
|
|
|
|
|
black_data | |
|
|
|
|
|
|
|
Oh, wow! "Women Talking" izrādījās kaut kas cits nekā visas versijas, ko es varētu būt spējis iedomāties. Drošvien grāmatas formātā šis ir daudz niansētāk un ietilpīgāk, bet reizēm stāstiem vajag pielikt cilvēka sejas, lai tam noticētu pa īstam, un varbūt tieši tāpēc ir šāda filma. Bet atklāti sakot, man vispār patīk filmas kā stāstu medijs. Dažas metaforas bija ļoti on the nose, taču ne mazāk jaukas. Nu, vai arī briesmīgas, bet jauks bija radošais veids, kā kaut ko parādīt, nenosaucot to vārdos. Bet lielākā vērtība, manuprāt, ir iespējas ļoti dekonstruētā veidā uz diskusiju paskatīties no malas. Vai varbūt ļoti konstruētā, es neesmu drošs. Problēma visiem ir viena, bet tik daudz dažādu skatījumu, kā to risināt. Drošvien tas parāda to, ka problēma visiem ir viena no putna lidojuma, bet katram jeb katrai ir savas sāpes, bažas, vēlmes un situācija, un tāpēc tik grūti ir panākt vienošanos. Es, protams, negribu neko spoilot, tāpēc nespēju izteikties skaidrāk, bet man tagad ir jautājums, kāpēc šī filma tika ierindota tajās, ko es varu skatīties viens. Bet es neizslēdzu, ka reflektējot par šo tēmu visu mūžu, un iegūstot kaut kādu pārliecību par savu attieksmi, filma var raisīt arī aizkaitinājumu. Es tomēr tāpat kā Augusts esmu tikai vērotājs, mans viedoklis nav svarīgs.
Tags: kino
|
|
|
|
|
|
|
|
|
black_data | |
|
|
|
|
Joks par to, ka izaicinājumu izvēlēties šodien fimu varētu atrisināt ar "Mērnieku laikiem", lika aizdomāties par to, cik liela nozīmē mūsdienās ir stāstiem, ko ir pieņemts uzskatīt par kanonu. Es arī iztēlojos, kā viss zemāk rakstītais stereotipiskā literatūras skolotājā varētu izraisīt automātisku sašutumu.
No vienas puses es saprotu ideju, ka skolā mēs iepazīstamies ar literatūras klasiku, lai saprastu to, kā mēs no punka "A" nonācām līdz punktam "B". No otras puses tādi pizģuki kā es neko no šī visa neiemācījās. Bet ja atmetam formu, evolūciju un laikmeta garu, es īsti neatceros, ka "Mērnieku laikos" būtu kāds dziļš saturs, kas būtu relevants mūsdienām. Nav gluži "Noziegums un sods". Un ar mūsdienām es nodeomāju to, ka mēs vairs nebraucam zirga pajūgā, un neēdam sklandrausi, bet gan to, ka mēs esam ekspozēti tik daudz dažādiem stāstiem un perspektīvām, ka daudzi tīņi mūsdienās pasauli saprot labāk, kā cilvēki mūža norietā pirms simts gadiem. Un es nesaku, ka viss saturs šodien ir kvalitatīvs, bet viņa ir tik daudz, un no tā ir teju vai neiespējami izvairīties. Par piekļuvi milzīgam pasaules stāstu katalogam visdažādākos abstrakcijas līmeņos nemaz nerunāsim. Bērns mūsdienās var pat safanoties par jebkuru reliģinu no budismam līdz islāmam, nevis būt ekspozēts vienīgajai pieejamai reliģijai, jo tiek paņemts līdzi uz dievkalpojumu. Un šķiet mazliet jocīgi šinī pārbagātībā divdesmito reizi malt uz rinķi šo veco melodiju, un birdināt aizkustinājuma asaras. Un viens ir "Mērnieku laiki", bet tas latviešu fetišs uz ciešanām un lekšanu Daugavā - vienlaicīgi irgojamies par to, vienlaicīgi glorificējam.
Ja mani kādreiz nošaus par dzimtenes nodevību, tas nebūs par lojalitāti pret ienaidnieku, lai gan humanitāras vērtības pārāk daudzu tautiešu acīs jau ir ienaidnieks, bet drīzāk par to, ka es nepietiekami mīlu Raini un Purvīti.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
dienasgramata | |
|
|
|
|
LA.LV Govju automatizētā slaukšana ar robotu kļūst arvien populārāka. Uzticot kādas funkcijas fermā veikt robotiem, var ievērojami uzlabot saimnieka dzīvesveidu un mazināt spriedzi. Viena no robotizētās slaukšanas sistēmām ir tāda, ko govis apmeklē pēc brīvprātības principa, respektīvi, kad to vēlas. Būtu labi, ja govis uz slaukšanu robotā ietu vismaz trīs četras reizes dienā. Jebkura novirze, kas govij rada stresu, ietekmēs arī robota apmeklēšanas biežumu un veselību. Piemēram, guļvietu kvalitāte, grīdu atbilstība, slimības, īpaši klibums u. c. Loģiski, ka govis slaukšanas robotu labprāt apmeklēs tikai tad, ja tās būs veselas, atpūtušās komfortablās guļvietās, spēs brīvi pārvietoties bez sāpēm un bailēm nokrist un ja fermas iekārtojums ļaus izvairīties no rangā augstākiem dzīvniekiem.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
black_data | |
|
|
|
|
Maiks Taisons man liek domāt par to, kurš ir vai nav pelnījis piedošanu. Neesmu redzējis vai lasījis ar viņu nevienu interviju, bet visādi citāti no viņa, kas mētājas pa internetu, liek domāt, ka viņš spēj sakarīgi artikulēt savas domas un sajūtas. Vēl bez runām par to, ka viņa tituliem nav nekādas īstas vērtības, viņš arī runā par to, ka viņā joprojām mājo viņa personības tumšās puses, bet viņš ar tām tiek daudz labāk galā. Tas man rada vēlmi viņu cienīt, neskatoties uz viņa pagātni. Tas atvieglo arī iespēju cienīt viņa pagātnes sasniegumus un talantus. Manuprāt ir svarīgi apzināties gan savas personības sliktās, gan labās īpašības. Un es šo nedomāju kā vispārīgu frāzi, bet gribu pateikt, ka nepamatota sevis nosodīšana nav labāka par nepamatotu iedomību. Tā ir citādāka, bet abas ir kaitnieciskas, un bieži ne tikai sev, bet arī apkārtējiem. Bet piedošana dod telpu mēģinājumam būt labākam cilvēkam.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
f | |
|
|
|
|
|
|
|
omg. omg. omg. i did it.
i did it!!
es pievienoju tās durvis pie kumodes!
diskleimeris. šī ir mazākā mēbele, kas jāsaskrūvē. diskleimera diskleimeris. es nedomāju, ka tikšu galā ar tām durvīm. nu tad, priekš vēstures - kā man tas tomēr izdevās? ar neatlaidību. un āmuru.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
black_data | |
|
|
|
|
|
|
|
Divas dienas pēc filmas man laikam jāsecina, ka es nebūšu norāvis PTSD, un arī naktīs guļu mierīgi. Bet "The Substance" bija iespaidīgs trips. Filma par sievietēm ar nocirstām galvām viduslaikos kaut kur Vācijā tagad šķiet tik nevainīga. Parasti šausmenes mani pārāk neaizkustina, bet šī laikam spēja apvienot eksistenciālās šausmas ar vizuālo valodu, un es ik pa laikam sēdēju kino ar pusaizžmiegtām acīm. Es pat neizslēdzu, ka skatoties šo filmu mājās, es viņu līdz galam nebūtu noskatījies. Divas ar pusi stundas man radīja vēlmi, lai filma jau kādas trīs reizes ir beigusies. Neskatoties uz to, es domāju, ka šī filma ir gana unikāla pieredze, lai to nenorakstītu kā seklu. Jau sākot ar visām vizuālajām atsaucēm, par ko ir sataisīti klipiņi Instagramā. Vizuālā valoda bija ļoti specifiska un... spilgta, pat visādās pavisam sadzīviskās epizodēs filmas sākumā. Tad es vēl biju naivs zēns, un domāju, ka ainas nekļūs pretīgākas. Dialoga filmā attiecīgi nav pārāk daudz, bet dažas metaforas man šķita diezgan spēcīgas. Vienkāršas, bet ņemot vērā visu filmas over the top vaibu, spēcīgas. Bet neskatoties uz aukstāk rakstīto, vai arī ņemot to vērā, nav tā, ka es kādam varētu ieteikt šo filmu noskatīties. Tā teik, uz pašu atbildību. Un nesakiet, ka nebrīdināju.
Tags: kino
|
|
|
|
|
|
|
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/community.gif) pajautaa
ulvs | |
|
|
|
|
Varbūt kāds no jums ir gājis cauri līdzīgai problēmai un tāpēc spēs dot padomu. Rakstu bakalaura darbu tiesību filozofijā par diezgan retu tēmu - tiesību estētika: vizuālās komunikācijas perspektīvas un ietekme. Internetā aiz maksas sienas atrodu labas grāmatas par šo tēmu, taču nevaru ziedot simtiem eiro grāmtas dēļ. Vienīgais, ko var atrast, ir pilni grāmatu ievadi. Šo to normālu esmu atradis https://libgen.is/. Taču cenšos tikt pie aizliegtā augļa - grāmatas Aesthetics of Law (2020., K.Zeidler). Neviens šo problēmu nav apskatījis man tik izdevīgi kā Zeidlera k-gs. Esmu gatavs iepazīt interneta tumšo pusi, ja kāds ir gatavs palīdzēt zināšanas alkstošam biedram ar informāciju. Citiem vārdiem, varbūt interneta tumšajā pusē mīt vide, kur brālīgi dalās ar akadēmisko literatūru? Zinu, esmu romantiķis. Lai vai kā, varbūt kādam ir kādi ieteikumi, neordināri risinājumi? Pateicos par iespēju uzrunāt jūs, Dārgā Ciba.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
black_data | |
|
|
|
|
Baltā šokolāde un citrusa ziedi. Es neesmu drošs, ka šie apraksti kaut ko reāli nozīmē, kad runa ir par kafiju. Un es pat neesmu drošs, kas mani satrauc vairāk - doma, ka kafijas pārdevēji paši šim tic, vai doma, ka viņi netic. Pagaidām turos pie domas, ka tie ir vietējie grauzdētāji, kuriem ir "vienīgā full washed" vai "vienīgā no šīs valsts" kafija. Bet galvenokārt pie domas, ka tie ir vietēji, un varbūt kaut kādā brīdī jāpāriet uz kaut kādu no bulshit Andrito vai Rocket. Precīzāk sakot, viņu bulšitā es neesmu vēl iedziļinājies, bet viņi jau tā ir all over the place.
Varbūt vēl bez spēļu vakariem ir jātaisa kafijas degustācijas vakari, kur katrs ierodas ar savu kafiju un kafijas gatavošanas rīku, un tad visiem ir iespēja paslurot ar karotīti vairākas kafijas, un mēģināt sagaršot kaut kādu šokolādi ar kaut kādiem citrusiem. Principā es jūtu, ka kafijas garšo dažādi, lai gan arī no dienas uz dienu es nevaru iegūt sistemātiski vienādu rezultātu, bet kad es esmu izdzēris veselu paku, es spēju vien secināt to, kā iepriekšējā kafija atšķiras no nākamās. Vai man ir kādas specifiskas preferences, es nezinu, un līdz ar to es pat nevaru izlikties, ka visi tie baltās šokolādes apraksti man kaut kā palīdz. Jūs to kafiju neesat sadedzinājuši kopā ar visu garšu, un ar to man jau pietiek. Vēl, protams, arī janvāris nav aiz kalniem, un tad būs iespēja dabūt visus tos kafijas adventes kalendārus par milzu atlaidēm, kur iekšā ir precīzi viena porcija kafijas. Nav gluži paralēlā degustācija, un tomēr.
Ar vīnu vismaz ir vieglāk, jo pudele vīna netiek dzerta mēneša garumā. Ar vīnu ir mazliet grūtāk, jo tur ir alkohols, bet nav jau tā, ka kafijai nav savi trūkumi.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
putnupr | |
|
|
|
|
Pēc tēta bērēm sāka brukt mamma, neskatoties uz to, ka bija visai disfunkcionālas attiecības.
tagad, var teikt, esmu slimnieka kopēja. knapi tieku galā, drīzāk jau netieku, bet kaut kā.
mugurkaulā kompresijas lūzums, jo vairākas x pēc bērēm krita. gan jau ka no nervu zālēm galva reiba.
tagad guļu gultā, paraudu un vāru buljonu, ko, visticamāk, izliesim atejā. iedomājos, ka varētu uzvārīt buljonu, jo slimajiem dod buljonu.
tas velna buljons garšo kā traukūdens. lai jau vārās. Čārlijs dabūs vistas gaļu vismaz.
"Vecums ir briesmīgs!", teica tētis.
Briesmīgs gan.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
f | |
|
|
|
|
mans bērns taisni gaišreģis.
piektdien bija mārtiņdienas tirdziņš, kur "bērniem tirgoties" ar kaut ko "pašu pagatavotu", nu, protams, "ar vecāku palīdzību".
es, kā jau mileniālis, ar to saprotu, ka tas nevar būt nekas tāds. un vispār domāju, ka ideja - uztaisīt eglīšu rotājumus no zelta un sudraba krāsā nopūstiem čiekuriem, bija diezgan forša. man bija tādi glīti nopirkti laikos, kad es gribēju pati adventes vainagu uztaisīt, un šie tam bija par lielu.
anyways, atvase vispār nebija sajūsmā par kaut kādu pirkšanu un pārdošanu (un to visu ar neīstajām naudām (c)), un man arī bija diezgan ērti, ka varēju viņu paņemt ātrāk tieši todien.
tad viena mamma izlika fotogrāfijas - ko tad tur tirgoja. no vaska svecēm līdz rokassprādzēm, ādas darinājumiem (pat nesapratu, kas tas ir, kaut kādas kastītes, vai?) un tamborējumiem.
karoče, skaidrs ar jums.
Tags: lil devils
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
