Vakar pirms un pēc seksa norunājām līdz trijiem naktī. Viņš ir jau sen lasījis šo žurnālu, arī slēgtos ierakstus, kurus tieši viņam nevajadzēja lasīt, lai nesāpētu. Nuja, ņemot vērā viņa profesiju, bija naivi iedomāties, ka tā nav. Sākumā, kad rakstīju šeit tikai no darba datora, teorētiski bija iespējams no viņa to noslēpt, bet vēlāk vairs ne. Turklāt es pati reiz, kad nekā slēpjama te vēl nebija, tiku neuzmanīgi izpļāpājusies, ka tāda lieta ir, taču, tā kā viņam ciba pārāk neinteresē, šķita, ka tas palika bez sekām. Bet tomēr ne. Labās ziņas ir tādas, ka netiku īsti melojusi, un ka sāpīgā nebija daudz, kā arī viņu neaizskar, ja stāstu par mūsu kopīgo seksu. Tomēr skumji par visu.

Es neesmu pārāk dusmīga, un arī ārpus "pati vainīga" nevaru pārmest vai nosodīt. Es pati savulaik esmu kāri lasījusi vairāku sev tuvu cilvēku slepenās dienasgrāmatas, tad, kad tās vēl tika rakstītas uz papīra. Tikai nesen mani no šīs tieksmes kaut cik izdziedēja ciba un ticība.

Tā nu pamazām tik atraisītai izpausmei, kāda tā bija šī ž. sākumā, ir pienākušas beigas. Jā, tas ir jebkura paralēlā žurnāla brīvības dabiskais gals. Vispirms tu netīšām atklājies vienam, otram, trešam, un tā tas aiziet. Ja sākumā bija tikai sekss un koncepcijas uzturēšanai vēl ēdiens, tad pamazām es te sāku rakstīt visu, ko likās nepieklājīgi rakstīt tur. Pie tā tad varētu mēģināt vēl pieturēties, jo gribas tomēr saglabāt šo kā alternatīvu vietu.