Pēc tam, vidusskolā, 5. poliklīnikā jau bija Puķīte, kas skaitījās ļoti jauka, bet es tomēr aizgāju citur. Un dabūju aukstu dušu, respektīvi, atklājās trihomonas, turklāt es nezināju, ka jāiet vai jāzvana par analīžu atbildēm un uzzināju par trihomonām tikai vēlāk, kad nācu ar kaut kādām mistiskām sūdzībām. Lieki teikt, ka tajā vecumā tas iedarbojās šokējoši komplektā ar vēsu latviešu ārsti, pieradušu strādāt ar grūtniecēm, viņa neuzskatīja par vajadzīgu lieki uķipuķināties ar dzimudzīves uzsācēju, kura nevar pat pateikt, vai partneris tas pats vai cits (jo tas ir sarežģīts stāsts par attiecībām, kas vienā vārdā nav atbildams). Vēl man protams likās, ka ārstes mani nosoda. Es brīnījos, kur es tās trihomonas varēju dabūt, jo viss notika ar prezervatīvu, bet ārste tikai moži attrauca "To nu gan es jums nevaru pateikt!"
No antibiotikām savairojās sēnīte. Arī tas man bija jaunums. Par trihomonām es mammai neko neteicu, bet par sēnīti pažēlojos, taču velti, jo mamma uzskatīja, ka arī sēnīte ir seksuāli transmisīva slimība. Mamma neko par to nezināja, iedomājieties, viņai laikam nekad nebija bijusi sēnīte, un nekādu atbastu es nesaņēmu.