Līksmi gruzī, ka daļa cilvēku ar ko gadās šad tad pacelt alus kausu, kļuvuši tādi kā sakaltuši prjaņiki, kurus nav pat jēga iebāzt tējā. Interesantumus pastāsta tik šauri un twitterveidīgi, ka...stāstīto tikpat labi varētu ieguglēt un iztikt bez. Jā, OK, tāds sīkums kā laba izlasīta grāmata/fotogrāfa apmeklējums/noklausīta dziesma/amizanta situācija varbūt ir kaut kas tāds, kas ir pilnīgi un galīgi nenozīmīga pieredzīte šo indivīdiņu dzīvē, SAPROTU bļeģ,jūs neesat visi Ilmāri Šlāpini, kas no fotogrāfijveidīga mirkļa iztaisa storiju, bet...kad tiek stāstīts kaut kas no sērijas redzēju-dzirdēju-izjutu, ir sajūta, ka šajā pasaulē vismaz vienā pārpildītā 15.trolejbusā ir atvērts logs. Logs uz pasauli. Nevis uz kādas daudzstāvenes vai koka mājiņas pirmo stāvu logiem, kur viss ir kā uz delnas, jā, vot, kāpēc es vispār šo te tagad rakstu, nesen ļoti piedūra viens dzejolis (Vopšim, sadzert ar dažiem cilvēkiem ir kļuvis par kaut ko tik trulu kā nopirkt kādu dzeltenās preses izdevumu un ar maija saulītes izteiksmi sejā to lasīt, nē,labāk sarauktu pieri no koncentrēšanās).
:

Kārlis Vērdiņš
Svešā dzīve

Ej pastaigāties vakarā pa ielu
un skaties, vai kāds logs nav atstāts
puspavērts.
Tu drīksti atgrūst logu vaļā, rausties iekšā,
un iemītniekiem saukt: "Labvakar, es te
dzīvošu!"

Tu drīksti paķert TV pulti, pārslēgt kanālus
un vandīties pa viņu drēbju skapi, prasīt:
"Kamdēļ jūs glabājat šīs lupatas?!"
Un viņi taisnosies: "Pa māju tādās staigāt var."

Lai saimniece tev rāda tukšo burku kolekciju,
kas plauktā rāmi gaida jauno ražu.
Ej viņu guļamistabā un pārbaudi,
vai spilvens naktsmieram būs gana mīksts.

Lai tevi nobučo un samīļo pirms miega,
lai atnāk miegs kā uzmundrinošs joks,
lai sapnī redzi, kā jūs kopā brauksiet sēnēs,
kā saimnieks paņems līdzi makšķerēt.

Un, zaru ēnās skatoties uz sienas,
tu laimīgs smaidīsi par jauno, svešo dzīvi,
kas galda spēlei līdzinās, kur pērk un krāj,
kā paredz vienkāršie un stingrie noteikumi.

Te kādu dienu, ēdot aličas no burkas,
tu pēkšņi sajutīsi – šī ir tava dzīve.
Tās – tavas sienas, tavas burkas, tavas lupatas,
un arī laiks, kas veltīts zaptes vārīšanai,
bija tavs.

Un kļūs tik ļoti bail, tāds niknums pārņems,
ka burkas jānogrūž no palodzes, pa logu jālec,
un steigšus projām jāsoļo pa krēslojošo ielu
un jāskatās, kur logs būs atstāts puspavērts.


- - -
Ja ir pa rokai kādā iestādē "Latvju teksti", vērts iemest aci un palasīties dzejas sadaļas. Šis tas garšīgs atrodas jebkurai gaumei.