origo pulkstenis
No perona skatoties uz pulksteni, tie krāsainie stāvi allaž vilinājuši. Nez, kā tur ir, ko tur dod, kāds tur skats. Tā šodien uzzināju, kas tur ir.
Tur ir debešķīgi bezalko kokteiļi (paņēmu kokosriekstu kokteili, garšoja kā rafaello). Suši gan likās viduvēji, bet varbūt esmu pieradusi ēst dažādus suši nelielā skaitā.
Faking friškas ar atsevišķas cenas kečupu - manai gaumei patīkami sāļi sāļas.
Skats pa logu - Vecrīgas torņi kā Sovjet laiku pastkartēs, nu smukiiiiiiiii. Raiņa bulvārī un 13.janvāra ielā bezgalīgi daudz sabiedriskā transporta. Cilvēkus iesūc tunelis. Šļurp!
Virs galvas kaut kādi prožektori kā lētā disko bārā. Skanēja 2002.gada hīti klubu versijās vai kaut kas tamlīdzīgs. Ar māsu atpazinām Jamelia Superstar dziesmu, kas nāvīgi krita kādreiz uz nerviem. Un kaut kas no trance mūzikas klasikas tikai ne trance skanējumā arī bija. Nu tur tā kā bišķiņ laika mašīnā var atgriezties uz kaut kādu 2005.gadu, vēlākais uz kaut kādu 2007.gadu. :D
Tur tajā tornī baigi šaurās trepes, kas, starp citu, izskatās pēc ideālas vietas, kur paslīdēt un nokrist kā meksikāņu seriālā un pazaudēt atmiņu.
Dodoties mājās paskatījos atkal augšā uz pulksteni, kur krāsainās gaismas. Nē, mistērijas plīvurs tam pulksteņtornim vēl nav kritis. Man patīk, ka tad, kad mistērija atrisināta, tā no malas joprojām izskatās pēc mistērijas.