Ēst savādāk, pirmkārt, ietver izvēlēties daudzveidību+vietējo. Kad pēc ilgiem pūliņiem un eksperimentiem ir dažādota ēdienkarte, tieši tajā brīdī vērts interesēties, no kurienes un kādā veidā ēdamais tiek audzēts. Tad to, ko esi izvēlējies ēdienkartē, var eleganti samainīt, izsvītrot un tad aizvietot ar kaut ko citu.
Piemēram, Latvijas dzērvenes ne ar ko citu aizvietot īsti nevar, tās paliek. Rudens sākumā var izēst burku un tad neslimot ziemas mēnešos.:)
Taču var aizvietot tēju. Ja dzēru zaļo tēju no kaut kurienes, sazin kādos apstākļos (visticamāk, ka miglotu utt), tad tagad cenšos labāk pirkt to, kur ES zaļā lapiņa un fair trade marķējums. Pirkt nevis Nīderlandes tomātus, bet tuvākā ciemata tomātus tirģelī, kas daudz vairāk garšo pēc tomātiem un kas ir jāapēd 2 dienu laikā, citādi sabojājas nekā tas veikala tomāts, kas var stāvēt nedēļu neapēsts.
Pērkot maizi, skatīties, kurā maizē nav rapšu eļļa, jo Latvijā to pamatīgi miglo un tā eļļa nav nekas diez ko labs, rapšu lauku dēļ bitenieki ik pa laikam cieš zaudējumus, jo bites izlido, bet neatlido atpakaļ - sarijas insektīdus un čušs,pagalam. Pavisam kruti, ja arī paši graudi (mieži,kvieši,rudzi utt) būtu bioloģiski audzēti bez herbicīdiem, bet līdz tam levelim neesmu vēl tikusi, jāsāk ar mazumiņu.
Un tā ar daudziem ēdamajiem.
Nu tā, kaut kā tā, pa drusciņai, maziem solīšiem.