Veclaiku literatūrā (19.gs. - 30.gadi) bija samērā daudz lietotas priekšas un pakaļas (rakstot par vietām un par iešanu un laiku), tāds smaidiņš vienmēr par visām atpakaļām un "pakaļīgumu". Atgādina laikus, kad bija vēl grūti rakstīt un vienkārši trūka vārdi, lai izteiktos. Alkstu evolūciju vismaz rakstveida valodā.