ledusskapja drāma
Bļa, es dzīvoju kopā ar faking egoistu, kurš ar ieiešanu veikalā domā nopirkt ēdienu vienai ēdienreizei vai auzu pārslas tikai sev (viņš zina, ka es neēdu pārslas ar negaršīgi skābo upeņu zapti, vļēk).
Es nebūtu dusmīga,ja viņš uz manu jautājumu "vai mājās ir ko ēst" būtu atbildējis ar reālo situāciju - "dažas salātlapas un divi tomāti/tikai vienai ēdienreizei/ledusskapis tukšs" nevis ar pārliecinošu "jā".
Jau vairākus gadus es stibīju no veikala maisus ar rijamo,kas pietiek vismaz 3 dienām, jo man besī KATRU DIENU tērēt savu laiku, stāvot faking Maximas rindās. Un tad, kad manis atnestaisgandrīz izbeidzas, viņš ņemās taisīt kaut kādus kuhņas šedevrus - pieliek tunci ar eļļu klāt vārītiem rīsiem, par ko dzirdot vien gribās norīstīties vai atnes no veikala 1, 2 vai 3 lietas, ko tai pašā dienā norij.

Es esmu nāvīgi pārskaitusies, ņemot vērā, ka pusdienās viņš var atļauties pusdienās rīt silto ēdienu, kamēr man jāsmērē maizītes, jo 1)nevaru atļauties 2)tuvumā nav, kur paēst, jo faking Maskačka.

Tagad domāju, kā pārmācīt to rijīgo ruksi. Un vakar viņš vēl dusmojās un iespēra ritenim, ka es viņam pateicu, ka kaut kas ledusskapī jāliek uz rītdienu.

Mēs praktiski par neko nekad nestrīdamies, bet es gribu strīdēties, jo
TAS BĻAĢ NAV GODĪGI BĻE.