Es gan nedzīvoju Valkā, bet Valmiera jau ir nieka 50km attālumā, un līdz pat kādiem 16 gadiem Igaunijā es biju bijis biežāk, nekā Rīgā. Igaunija, protams, šķita foršāka, jo tur bija citādi -- tur bija salmiņi (tie tur cepumi, ko tagad tirgo 250g kārbās ar psihotisku zaķi virsū, bet bērnībā tirgoja, šķiet, vismaz kilogramīgās kastēs, greznotās ar kviešu vārpu). Tur bija marmelāde tūbiņās, košļājamā gumija ar ievārījumu vidū un limonāde. Un pat skolas formas viņiem bija smukākas, turklāt skolā katrā klasē bija pa vienam-diviem pižōniem, kas formu bija nopirkuši nevis Latvijā, bet Igaunijā (pieņemu, ka Valkā šis īpatsvars bija vēl lielāks). Vēl Valgā biežāk varēja dabūt desu.

Pēc tam Valga kļuva par izteikti pragmatisku iepirkšanās vietu -- tur bija lētāks cukurs, un mans brālēns dzina kandžu. Tagad būtībā vienīgā lieta, ko es nopērku Valgā (un es tur joprojām esmu vismaz reizi divos mēnešos), ir tie paši salmiņi. Visu pārējo var dabūt te, un vispār salmiņus it kā arī -- bet te viņi ir pārfasēti mazās plastmasas kastītēs, izpaliek tā neiedomājamā laime, kad tev priekšā ir vesela kārba un tu vari grābt, un ķeksēt laukā, un skrimšķināt, cik ādā lien.

Tā igauņu valoda vienmēr tika uztverta kā pašsaprotama lieta, vēl jo vairāk tāpēc, ka ļoti ilgu laiku tā vienkārši ejot pa ielu pēkšņi ieiet Igaunijā nevarēja, vajadzēja piestāt un uzrādīt dokumentus. Pirms Valgā uzradās ķēdes veikali (divi no tiem ir tieši pie robežas), apsviedīgie igauņu veikalnieki brīžam pat skatlogos rakstīja uzrakstus divās valodās. Un dažviet pārdevēji bija bilingvāli (tas ir, latvieši, kas iemācījušies igauniski, otrādi ne.)

Starp citu, arī Valkā ķēdes veikals Mego uzcelts pavisam netālu no robežas. Uz Valku igauņi brauc pēc alkohola un cigaretēm.

Valkai/Valgai kļūt par tūrisma vietu traucē tas, ka tur nekā tāda ievērības cienīga nav, un tas novelty -- re, šitai mazajai ieliņai otrā galā ir cita valsts -- ātri pāriet. Taču viņa noteikti ir ļoti jauka vieta, kur piestāt pa ceļam uz Tērbatu.