6.-9. klase. Cēsis. Gājām starpbrīžos pīpēt uz internātskolā turpat esošajām dušām un tad fiksi, fiksi uz klasi atpakaļ. Un cerējām, ka nesaodīs. Dušas tāpat bija dūru vicināšanas vieta, kur visi iesaistītie sanāca un sasēdās uz sarkankoka soliņiem skatīties, kurš nu uzvarēs.

Ap devīto klasi ārpusstundu aktivitāte - iet vietējās meičās. Vai arī nomētāt cēsu pilsētas autobusu ar olām. Kurš nu pirmais ienāca prātā.
Toreiz The Prodigy ienāca LV ausīs un tas tika griezts uz riņķi vien, uz riņķi vien.

Un atmiņu klades bija. Pats arī taisīju un devu arī veitējām meičām, kas man tur patika. Viena pat ierakstīja, ka arī patīku un tad gājām bučoties.

Vienreiz biju pie viņas augšā uz piekto stāvu piezvanīt pie durvīm. Līdzi bija klases biedrs. Viņam gribējās pirst. Kad Agnese atvēra durvis, viņš metās bēgt, burtiski uz katru pakāpienu caur pakaļu izlaižot daļiņu savu gara. Man bija jāskrien līdzi, nevarēju valdīt smieklus un randiņš bija papirsts : D