roleplay
Tad es ar viņu saģērbos kā trīsdesmitgadnieces, kuras cenšas būt stilīgas. Lietišķi cacīgi, ar sudrabiem un zeltiem. Devāmies uz kafejnīcu pa zaķi autobusā un smējāmies, ka tas taču ir le wild izgājiens, jo mums ir mīļākie ar lexusiem un sabiedriskajā neesam kājas spērušas kopš neatminamiem laikiem, tik neatminamiem, ka nezinām, ka jānospiež podziņa, lai atvērtu durvis. Ar kritisku aci novērtējām kafejnīcas vīna karti, pēc iespējas snobiskāk, paraucām degunu un devāmies ārā meklēt citu vietu. Aizgājām uz Kaukāza virtuvi (starp citu,garšīgāk nekā LIDO) un čivinājām par superkarjerām, izsekojošiem paparacī un publikācijām tenku žurnālos, flirtu ar fizioterapeitiem un treneriem. Viņa ļoti lēni tukšoja kaņepju alu, tik lēni kā vīnu, bet sašļiku ēda, garšīgi šmakstinādama. Paņēmu dārgākos,cēzara salātus, jo tā dara stilīgas kuces, kuras nākošajā dienā skrien krosu, lai pasarg dievs, nepieņemtos svarā par dažiem gramiem. Pa logu skatījāmies uz trīsdesmitgadniekiem, kuri sarunājās un bakstīja telefonu, rakstot vienreizlietojamajām vakara pavadonēm. Nespējot vairs smieties, jo galu galā tie cēzara salāti un sašliks bija jāapēd, pārgājām uz sarunām par reālo dzīvi. Sarunām, kas patiesi risinās Rīgā, kur pirmdienu vakaros ir klāta ar nobrauktiem, zilos maisos ietītiem cilvēkiem (trū stori).