tolerance un grumpy
Vakar sēžu uz Jelgavas tilta, kur čukājas pāri vilcieni. Tas, kas gājējiem paredzēts. Un tur tāda zīme, kur trekna svītra pāri velosipēdam, značit tie nedrīkst braukt pāri.
Pēkšņi uzrunā viena paresna sieviete :
"Šitā te sēdēt nevar, izsaukšu policiju"
"Ko jūs,es esmu gājējs. Zinājāt, te ar riteni nedrīkst braukt?"
"Viņi(policisti)ir jau otrā galā, tad tu redzēsi!"
"hahaha, bļe, tiešām?"
Pieliecos pie kompānijas,jaunkundzes, kas nerunā latviski un saku, ka atnāca kaut kāda psihopāte padirsties.
"Ak tad to tu viņai māci - teikt bļeģ!??!"
"hahahahhaha, ČILL OUT"
Vecene dusmīgi paiet mums garām, vēl minūti kaut ko bļaustās un stumjās ar riteni, ik pēc 10 sekundēm dusmīgi paskatoties atpakaļ ar riktīgi grumpy seju.
Kompanjone man saka, ka ir šokā un prasa, vai tie ir tie tipiskie grumpy latvieši.
"Šīs ir grumpy latviešu sievietes ap 50"
"Un kādi tad ir jaunāki latvieši?Tikpat briesmīgi?"
Tad redzu, ka šī tilta galā demonstratīvi izvelk telefonu un tēlo, ka zvana, ar tādu sazvērnieciski dusmīgu viepli.
"hahahhahahaha, viņai taču visi nav mājās"
"nudien"

Jelgava, bļeģ.